KÄ mana dÄla dzimÅ”ana man palÄ«dzÄja dziedinÄt pÄc maniem aborts
Kad es skatÄ«jos pozitÄ«vo grÅ«tniecÄ«bas testu, kas galu galÄ novestu pie mana treÅ”Ä dÄla, es nezinÄju, vai smieties vai raudÄt. Mana krÅ«tis nosprieda, un es vÄlÄjos, lai to varÄtu iztÄloties. Nezinot, bÅ«tu labÄk, es domÄju. Es pÄrbaudÄ«ju vannas istabas skaitÄ«tÄju. OtrÄ lÄ«nija bija pretrunÄ«gi vÄja. Es apsaucu savu vÄ«ru, piespiedu smaidu un kaut ko nomÄcu, kÄ tas bija: āMÄs redzÄsim. Es nevÄlos saÅemt savas cerÄ«bas. āEs domÄju, ka es raudÄju. Es, iespÄjams, raudÄju.
GrÅ«tniecÄ«ba pÄc divu aborts bija mulsinoÅ”a un bieži sÄpÄ«ga pieredze. KamÄr es gribÄju bÅ«t laimÄ«gs, kamÄr es biju pateicÄ«gs, es biju satraukts ar nemieru, ko es nevarÄju kratÄ«t. Bija arÄ« mana daļa, kas jÅ«tama vainÄ«ga par pÄrvietoÅ”anos. TiklÄ«dz kļuva skaidrs, ka mana grÅ«tniecÄ«ba ir dzÄ«votspÄjÄ«ga, visi bija gatavi svinÄt, kamÄr es vÄl mÄÄ£inÄju dziedinÄt no iepriekÅ”Äjiem diviem zaudÄjumiem. Es tomÄr neesmu gatavs. Es nebiju gatava svinÄt. Es pat nezinÄju, ka es esmu gatavs vÄlreiz, lai cik slikti es gribÄju Å”o bÄrnu. Mani spontÄnie aborts nepÄrprotami pÄrsteidza jebkÄdu prieku, ko es jutu, jo es vÄl neesmu pilnÄ«bÄ apstrÄdÄjis Å”o zaudÄto nÄkotnes bÄdu.
Man bija daudz cilvÄku, kas man teica, ka tas bija āvienmÄr domÄts bÅ«tā, ka mans bÄrns bija ābeidzotā gatavs. Viens draugs man teica, ka pÄc tam, kad ir bijusi aborts, tika uzskatÄ«ts, ka dvÄseles, kuras ir domÄtas bÅ«t par mÅ«su, atradÄ«s mÅ«s savÄ laikÄ. Es redzu, kÄ komfortu varÄja atrast idejÄ, ka nekas nav pazudis, ka bija tikai viena dvÄsele, kas mÄÄ£inÄja izlauzties pasaulÄ un tagad Å”eit tÄ bija. Bet Ŕī pÄrliecÄ«ba nekad nav rezonÄjusi ar mani.
Kaut kas, kÄds, bija pazudis, kad es vilcinÄjos. Å Ä« persona, kas bÅ«tu bijusi nÄkotne, nomira, un apzinÄÅ”anÄs, ka es atkal biju grÅ«tniece, nemainÄ«ja nevienu no Å”iem faktiem. Å ie divi bÄrni bija aizgÄjuÅ”i no mums un no manis uz visiem laikiem, izdzÄsu katrÄ atmiÅÄ, izÅemot manu, un tas sabojÄja manu sirdi.
Tikai pÄc manas bezdarbÄ«bas dienas es nonÄcu pie raksta par augļa Ŕūnu migrÄciju, DNS un augļa Ŕūnu parÄdÄ«bÄm, kas ŔķÄrso placentÄro barjeru no augļa uz mÄti un otrÄdi, tikai nedÄļas pÄc ieÅemÅ”anas. Å Ä«s augļa Ŕūnas saglabÄjas jau vairÄkus gadu desmitus un var pat palÄ«dzÄt mÄtei cÄ«nÄ«ties pret slimÄ«bu visas dzÄ«ves laikÄ. Å Å«nas, kas ŔķÄrso barjeru, dzÄ«vo mÄtes asinÄ«s un audos, kaulu smadzenÄs, ÄdÄ, pat smadzenÄs - bieži lÄ«dz mÄtes dzÄ«ves beigÄm.
ZinÄtne bija poÄtiska un terapeitiska. MÅ«su bÄrni kļūst par daļu no mums, pat tie, kurus mÄs nekad nesaÅemam.
Es atklÄju milzÄ«gu komfortu, zinot, ka kÄds no maniem gabaliem ir paÅemts kopÄ ar Å”iem bÄrniem, un daļa no viÅiem dzÄ«vos manÄ« pÄrÄjÄs dienÄs. Metaforas un eifÄmi malÄ, tur bija kaut kas fizisks, kaut kas kvantitatÄ«vi nosakÄms, kas man bija atstÄts, lai manÄ sirdÄ«, manÄ asinÄ«s, manÄs smadzenÄs. Tas bija dziļa saistÄ«ba, ka laiks nekad neatÅems mani.
TomÄr vÄl vairÄk sadzÄ«Å”ana bija fakts, ka DNS un Ŕūnas no iepriekÅ”ÄjÄm grÅ«tniecÄm varÄja pÄrnest uz nÄkamajÄm grÅ«tniecÄm. Tas nozÄ«mÄja, ka mans treÅ”ais dÄls ne tikai nÄsÄ sev un viÅa tÄvam, tÄ vecÄkajam brÄlim un mÄsai DNS, bet arÄ«, iespÄjams, no zÄ«daiÅiem, kurus es izbÄguÅ”i. ViÅÅ” bÅ«tu piedzimis skaists mÅ«su Ä£imenes gabals, kas mÅ«s visus nÄsÄ savÄ mazajÄ, perfektÄ Ä·ermenÄ«. ViÅÅ” man dotu iespÄju paskatÄ«ties uz bÄrniem, kuriem man nekad nebija bijusi iespÄja turÄt rokÄs.
Mana sirds nekad nav bijusi tik sadzÄ«sta, kad mana treÅ”Ä dÄla vieta tika ievietota rokÄs. Es paskatÄ«jos uz viÅu un jutos vÄlreiz. ViÅÅ” bija tilts pÄr Å”o plaisu, kur nebija divi bÄrni. ViÅÅ” tos nogÄdÄja pasaulÄ. ViÅÅ” mÅ«s visus nÄsÄja.
Bieži vien, skatoties uz viÅu, es atgÄdinu bÄrnus, kas varÄtu bÅ«t, un es vairs nejÅ«tos tik skumji. Es katru dienu sÄroju savus zaudÄjumus, bet tik daudzos veidos es jÅ«tu, ka viÅi joprojÄm ir kopÄ ar mani. Man Ŕķiet, ka viÅÅ” ir aizpildÄ«jis visus trÅ«kstoÅ”os gabalus, kas mana grÅ«tniecÄ«bas laikÄ palikuÅ”i nepabeigti. Es iztÄlojos Ŕīs Ŕūnas, kas pÄrvietojas un dzÄ«vo abos; vÄl dzÄ«vs, vÄl reÄls, joprojÄm Å”eit. KatrÄ no maniem bÄrniem un manÄ« ir lielas manis, bet tas ir mans dÄls, kas mÅ«s visus kopÄ sedz, aptverot visas manas brÅ«ces.