Kā mana dēla dzimÅ”ana man palÄ«dzēja dziedināt pēc maniem aborts

Saturs:

Kad es skatÄ«jos pozitÄ«vo grÅ«tniecÄ«bas testu, kas galu galā novestu pie mana treŔā dēla, es nezināju, vai smieties vai raudāt. Mana krÅ«tis nosprieda, un es vēlējos, lai to varētu iztēloties. Nezinot, bÅ«tu labāk, es domāju. Es pārbaudÄ«ju vannas istabas skaitÄ«tāju. Otrā lÄ«nija bija pretrunÄ«gi vāja. Es apsaucu savu vÄ«ru, piespiedu smaidu un kaut ko nomācu, kā tas bija: ā€žMēs redzēsim. Es nevēlos saņemt savas cerÄ«bas. ā€Es domāju, ka es raudāju. Es, iespējams, raudāju.

GrÅ«tniecÄ«ba pēc divu aborts bija mulsinoÅ”a un bieži sāpÄ«ga pieredze. Kamēr es gribēju bÅ«t laimÄ«gs, kamēr es biju pateicÄ«gs, es biju satraukts ar nemieru, ko es nevarēju kratÄ«t. Bija arÄ« mana daļa, kas jÅ«tama vainÄ«ga par pārvietoÅ”anos. TiklÄ«dz kļuva skaidrs, ka mana grÅ«tniecÄ«ba ir dzÄ«votspējÄ«ga, visi bija gatavi svinēt, kamēr es vēl mēģināju dziedināt no iepriekŔējiem diviem zaudējumiem. Es tomēr neesmu gatavs. Es nebiju gatava svinēt. Es pat nezināju, ka es esmu gatavs vēlreiz, lai cik slikti es gribēju Å”o bērnu. Mani spontānie aborts nepārprotami pārsteidza jebkādu prieku, ko es jutu, jo es vēl neesmu pilnÄ«bā apstrādājis Å”o zaudēto nākotnes bēdu.

Man bija daudz cilvēku, kas man teica, ka tas bija ā€žvienmēr domāts bÅ«tā€, ka mans bērns bija ā€œbeidzotā€ gatavs. Viens draugs man teica, ka pēc tam, kad ir bijusi aborts, tika uzskatÄ«ts, ka dvēseles, kuras ir domātas bÅ«t par mÅ«su, atradÄ«s mÅ«s savā laikā. Es redzu, kā komfortu varēja atrast idejā, ka nekas nav pazudis, ka bija tikai viena dvēsele, kas mēģināja izlauzties pasaulē un tagad Å”eit tā bija. Bet Ŕī pārliecÄ«ba nekad nav rezonējusi ar mani.

Kaut kas, kāds, bija pazudis, kad es vilcinājos. Å Ä« persona, kas bÅ«tu bijusi nākotne, nomira, un apzināŔanās, ka es atkal biju grÅ«tniece, nemainÄ«ja nevienu no Å”iem faktiem. Å ie divi bērni bija aizgājuÅ”i no mums un no manis uz visiem laikiem, izdzēsu katrā atmiņā, izņemot manu, un tas sabojāja manu sirdi.

Tikai pēc manas bezdarbÄ«bas dienas es nonācu pie raksta par augļa Ŕūnu migrāciju, DNS un augļa Ŕūnu parādÄ«bām, kas Ŕķērso placentāro barjeru no augļa uz māti un otrādi, tikai nedēļas pēc ieņemÅ”anas. Å Ä«s augļa Ŕūnas saglabājas jau vairākus gadu desmitus un var pat palÄ«dzēt mātei cÄ«nÄ«ties pret slimÄ«bu visas dzÄ«ves laikā. Å Å«nas, kas Ŕķērso barjeru, dzÄ«vo mātes asinÄ«s un audos, kaulu smadzenēs, ādā, pat smadzenēs - bieži lÄ«dz mātes dzÄ«ves beigām.

Zinātne bija poētiska un terapeitiska. Mūsu bērni kļūst par daļu no mums, pat tie, kurus mēs nekad nesaņemam.

Es atklāju milzÄ«gu komfortu, zinot, ka kāds no maniem gabaliem ir paņemts kopā ar Å”iem bērniem, un daļa no viņiem dzÄ«vos manÄ« pārējās dienās. Metaforas un eifēmi malā, tur bija kaut kas fizisks, kaut kas kvantitatÄ«vi nosakāms, kas man bija atstāts, lai manā sirdÄ«, manā asinÄ«s, manās smadzenēs. Tas bija dziļa saistÄ«ba, ka laiks nekad neatņems mani.

Tomēr vēl vairāk sadzÄ«Å”ana bija fakts, ka DNS un Ŕūnas no iepriekŔējām grÅ«tniecēm varēja pārnest uz nākamajām grÅ«tniecēm. Tas nozÄ«mēja, ka mans treÅ”ais dēls ne tikai nēsā sev un viņa tēvam, tā vecākajam brālim un māsai DNS, bet arÄ«, iespējams, no zÄ«daiņiem, kurus es izbēguÅ”i. ViņŔ bÅ«tu piedzimis skaists mÅ«su Ä£imenes gabals, kas mÅ«s visus nēsā savā mazajā, perfektā Ä·ermenÄ«. ViņŔ man dotu iespēju paskatÄ«ties uz bērniem, kuriem man nekad nebija bijusi iespēja turēt rokās.

Mana sirds nekad nav bijusi tik sadzÄ«sta, kad mana treŔā dēla vieta tika ievietota rokās. Es paskatÄ«jos uz viņu un jutos vēlreiz. ViņŔ bija tilts pār Å”o plaisu, kur nebija divi bērni. ViņŔ tos nogādāja pasaulē. ViņŔ mÅ«s visus nēsāja.

Bieži vien, skatoties uz viņu, es atgādinu bērnus, kas varētu bÅ«t, un es vairs nejÅ«tos tik skumji. Es katru dienu sēroju savus zaudējumus, bet tik daudzos veidos es jÅ«tu, ka viņi joprojām ir kopā ar mani. Man Ŕķiet, ka viņŔ ir aizpildÄ«jis visus trÅ«kstoÅ”os gabalus, kas mana grÅ«tniecÄ«bas laikā palikuÅ”i nepabeigti. Es iztēlojos Ŕīs Ŕūnas, kas pārvietojas un dzÄ«vo abos; vēl dzÄ«vs, vēl reāls, joprojām Å”eit. Katrā no maniem bērniem un manÄ« ir lielas manis, bet tas ir mans dēls, kas mÅ«s visus kopā sedz, aptverot visas manas brÅ«ces.

IepriekŔējais Raksts Nākamais Raksts

Ieteikumi Māmiņāmā€¼