Man bija jÄpadzÄ«st savam miruÅ”ajam bÄrnam un tas bija bittersweet
PÄc tam, kad es uzzinÄju, ka es biju grÅ«tniece ar dvÄ«Åiem, un es varÄtu apveltÄ«t savu prÄtu ap masveida dzÄ«ves maiÅu, es labprÄt teiktu, ka jÄ, es sÄku iedomÄties savu darba un piegÄdes procesu. Es sÄdÄju uz pÄrmÄrÄ«gas dÄ«vÄna, vienu roku uz vÄdera ar aizvÄrtÄm acÄ«m un iedomÄjos sevi stumtu. Es redzÄju savu partneri pie manis, turot manu roku, noskÅ«pstot savu pieri, un man teicu, ka es to varu darÄ«t, ka es biju gandrÄ«z tur, ka man bija tikai vÄl viens solis. Es redzÄju mÄsas un Ärstus, un tad es redzÄju mÅ«su divus bÄrnus, divus jaundzimuÅ”us, kas bija veselÄ«gi un adorable un dzÄ«vi. Bet mans darbaspÄks un piegÄde nespÄtu izskatÄ«ties lÄ«dzÄ«gi, jo 19 nedÄļÄs viens no maniem mazuļiem nomira.
Ärsti nevarÄja man pateikt, kÄpÄc viens no maniem dÄliem nomira dzemdÄ, bet viÅi varÄja man pateikt, ka mans darbaspÄks un piegÄde tagad bÅ«s ļoti atŔķirÄ«ga no tÄ, kÄ es to redzÄju. PÄc 19 nedÄļÄm mans zaudÄjums notika pÄrÄk vÄlu, lai to uzskatÄ«tu par spontÄno abortu, bet pÄrÄk drÄ«z, lai bÅ«tu nedzÄ«vs. ViÅi viÅu sauca par "samazinÄtu dvÄ«Åu". Kaut arÄ« viens no maniem mazuļiem turpinÄtu augt un uzplaukt, otrs sÄks samazinÄties un samazinÄties. Mans Ä·ermenis uzsÅ«c savu placentu, un viÅÅ” saruks, tad paliktu manÄ dzemdÄ, lÄ«dz man bija laiks, kad es to piegÄdÄju. Mani Ärsti man varÄja pastÄstÄ«t par vienu no maniem monumentÄlÄkajiem, sÄpÄ«gÄkajiem, aizraujoÅ”Äkajiem un emocionÄlajiem mirkļiem manÄ dzÄ«vÄ - pirmoreiz piedzimuÅ”ais dvÄ«Åu dzimÅ”anas laiks, tad man vajadzÄs piedzimt miruÅ”o dvÄ«Åu un atlikuÅ”o placentu - bet viÅi nevarÄja mani sagatavot ceļam uz priekÅ”u, jebkurÄ citÄ statusÄ, nekÄ man pateikt tieÅ”i to, kas man bÅ«tu vajadzÄ«gs piegÄdes telpÄ.
Savu kontrakciju un stumÅ”anas vidÅ« es nevarÄju pateikt, kur sÄkÄs tukÅ”ums un kad pilnvaras beidzÄs. Manas emocijas bija ŔķidrÄs. Vienu sekundi es biju pacilÄts, lai satiktos ar manu dÄlu, un nÄkamais, es biju sirdsdarbs pie mana zaudÄjuma lieluma.
Protams, viÅi nevarÄja, jo vienÄ«gais veids, kÄ jÅ«s varat zinÄt, kas tas ir, dzemdÄt bÄrnu, kurÅ” ir dzÄ«vs, un otrais bÄrns, kurÅ” pats nevar dzÄ«vot caur Å”o brÄ«di. Lai saprastu, kas tas ir, jums ir jÄdzÄ«vo cauri visam savam Å”ausmam.
Sniedzot veselÄ«gu bÄrnu un pÄc tam nogÄdÄjot otru bÄrnu, bÄrnam, kas jums bÅ«s jÄglabÄ ilgi, pirms jÅ«s kÄdreiz bÅ«sit gatavs savai dzÄ«vei, tas ir kÄ smejoties bÄrÄs un histerÄtiski raudÄt pie pÄrsteiguma dzimÅ”anas dienas. Es jutos vainÄ«gs, ka es biju laimÄ«gs, kad mans dÄls piedzima, jo es varÄju skÅ«pstÄ«t viÅa seju un dzirdÄt viÅu raudÄt. TajÄ paÅ”Ä laikÄ es jutos vainÄ«gs, ka es biju skumji, kad mans miris dÄls piedzima. DienÄ, kad man bÅ«tu bijis svinÄt, es sÄpÄju tik intensÄ«vu zaudÄjumu, ka tas pÄrplÅ«da un izlika no istabas. Es nevarÄju izvairÄ«ties no kaujas, kad manÄ prÄtÄ, manÄ sirdÄ«, katrÄ manas noguruÅ”Ä Ä·ermeÅa collÄ, un katrÄ mÅ«su slimnÄ«cas telpas stÅ«rÄ« bija divas samierinoÅ”as emocijas.
Es aizvÄru acis, mÄÄ£inÄju attÄlot to, ko pirms vairÄkiem mÄneÅ”iem es mÄÄ£inÄju - elpojot caur sÄpÄm ar savu partneri no manas puses -, bet es biju pazudis, to ieskauj Ärsti un medmÄsas, un paÅ”i cilvÄki, kas mani visvairÄk mÄ«lÄja, sÄrojot tÄdu cilvÄku zaudÄÅ”ana, kurus es mÄ«lÄju visos Å”ajos paÅ”os veidos.
Savu kontrakciju un stumÅ”anas vidÅ« es nevarÄju pateikt, kur sÄkÄs tukÅ”ums un kad pilnvaras beidzÄs. Manas emocijas bija ŔķidrÄs. Vienu sekundi es biju pacilÄts, lai satiktos ar manu dÄlu, un nÄkamais, es biju sirdsdarbs pie mana zaudÄjuma lieluma. Es nevaru gage, kad skumjas vilnis mani noslÄ«cinÄtu. Viss, ko es domÄju, bija: tas ir nepareizi. Tas nav tÄds, kÄ tam vajadzÄtu bÅ«t. Mums vajadzÄtu bÅ«t diviem bÄrniem. Ne viens. Viss, ko es varÄtu darÄ«t, bija braukt nežÄlÄ«go katra emociju vilni, nekad nezinot, kas nÄkoÅ”ajÄ sabrukÅ”anas crash. Es aizvÄru acis, mÄÄ£inÄju attÄlot to, ko pirms vairÄkiem mÄneÅ”iem es mÄÄ£inÄju - elpojot caur sÄpÄm ar savu partneri no manas puses -, bet es biju pazudis, to ieskauj Ärsti un medmÄsas, un paÅ”i cilvÄki, kas mani visvairÄk mÄ«lÄja, sÄrojot tÄdu cilvÄku zaudÄÅ”ana, kurus es mÄ«lÄju visos Å”ajos paÅ”os veidos.
Acu mirklÄ« vienÄ no daudzajiem, daudziem Ärsta apmeklÄjumiem, kurus mÄs plÄnojÄm katrÄ grÅ«tniecÄ«bas posmÄ, mana dvÄ«Åu mazuļu dzimÅ”ana bija sapnis, kas pÄkÅ”Åi kļuva murgs. Tas bija vissliktÄkais scenÄrijs, kas tika iesaiÅots kÄ dÄvana, kuru visi vÄlÄjÄs svinÄt. Es saÅÄmu apsveikumus un ziedus, balonus un mazuļus, un es biju tik pateicÄ«gs. Bet iekÅ”pusÄ es jutos kÄ kliedziens, un es negribÄju neko vairÄk kÄ mest tos visus atkritumos. Es turÄju savu mazuli, tik pateicÄ«gi, ka viÅÅ” bija dzÄ«vs un mÅ«su mÄjÄs, bet manÄ priekÄ es arÄ« zinÄju, kas tas bija, kÄ neÅemt bÄrnu no slimnÄ«cas.
Ir dažas dienas, kad vÄl aizvien ir grÅ«ti ietvert prÄtu ap masveida dzÄ«ves izmaiÅÄm, ko es teicu vairÄk nekÄ pirms diviem gadiem. Es redzu savu dÄlu, kas skraida mÅ«su dzÄ«vojamÄ istabÄ, smejas un spÄlÄ un dejo, un, lai gan mana sirds jÅ«tas kÄ pilnÄ«ga prieka pÄrrÄvuma sajÅ«ta, tas arÄ« liek domÄt par to, ka trÅ«kst bÄrnu.
Un tajos brīžos, kad es sÄdÄju uz negabarÄ«ta dÄ«vÄna, vienu roku uz vÄdera ar aizvÄrtÄm acÄ«m, un es atceros dzimÅ”anas brÄ«di. Es neko nevarÄtu iedomÄties vai sagatavot sev, bet tÄ ir vienÄ«gÄ pieredze, kas man ir. TÄ ir daļa no manas vÄstures, kÄ mÄte un sieviete, un pat sÄpÄ«gas daļas ir daļas, par kurÄm esmu lepns, ka esmu izdzÄ«vojis.
Jo tas ir tÄds, ka dzÄ«vs bÄrns un bÄrns, kurÅ” nav, ir godÄ«gi. Tas aptver katru prieka un sÄpju unci, mÄrÄ·tiecÄ«gi un neatkarÄ«gi no tÄ, cik dziļi pagÄtnes ieroÄi sagrauj. Tas ir maigs auÅ”anas kopums no visiem nepÄrvaramajiem augstajiem un sÄpÄ«gajiem zemajiem, kurus esat pieredzÄjis. Tas ir zinÄms, ka jÅ«su pirmais sveiciens bija arÄ« jÅ«su pÄdÄjais atvads. Tas ir saprotams, ka jÅ«s iegÅ«stat kaut ko lÄ«dzÄ«gu laimÄ«gam galam, pat ja Å”is beigas nav tas, ko jÅ«s kÄdreiz esat attÄlojis vai kÄdu jÅ«s kÄdreiz gribÄjÄt. Ir saprotams, ka katra laba diena tiks apvilkta realitÄtÄ, ka tÄ ir arÄ« slikta diena, diena, kad jÅ«su mazulis nesaprata, bet arÄ« diena, kad jÅ«su pÄrdzÄ«vojuÅ”ais dÄls darÄ«ja. Tas ir vilnis, nemitÄ«gs, crashing, nemainÄ«gs.
ApmÄram divus gadus atpakaļ es dzemdÄju divus bÄrnus: vienu, kas mÄcÄs un aug un spÄlÄ un smaida, un kas kustas tik Ätri un tik brÄ«vi, ka es nezinu, kur laiks iet; un otrs, viens, kura dzÄ«ve un mÄ«lestÄ«ba un atmiÅa mūžīgi bÅ«s iesaldÄta, kuras dzÄ«ve uz visiem laikiem tiks apgleznota ap mums, nevis ar mums. Es zinu, ka tas nav ikviena stÄsts, bet tas ir mans. TajÄ esmu atradis skumjas un spÄku, sÄru un žÄlastÄ«bu un visas emocijas, kas aptver cilvÄces Ŕķiedras. TajÄ esmu atradis izturÄ«bu, lai turpinÄtu.