Man bija jāpadzÄ«st savam miruÅ”ajam bērnam un tas bija bittersweet

Saturs:

Pēc tam, kad es uzzināju, ka es biju grÅ«tniece ar dvīņiem, un es varētu apveltÄ«t savu prātu ap masveida dzÄ«ves maiņu, es labprāt teiktu, ka jā, es sāku iedomāties savu darba un piegādes procesu. Es sēdēju uz pārmērÄ«gas dÄ«vāna, vienu roku uz vēdera ar aizvērtām acÄ«m un iedomājos sevi stumtu. Es redzēju savu partneri pie manis, turot manu roku, noskÅ«pstot savu pieri, un man teicu, ka es to varu darÄ«t, ka es biju gandrÄ«z tur, ka man bija tikai vēl viens solis. Es redzēju māsas un ārstus, un tad es redzēju mÅ«su divus bērnus, divus jaundzimuÅ”us, kas bija veselÄ«gi un adorable un dzÄ«vi. Bet mans darbaspēks un piegāde nespētu izskatÄ«ties lÄ«dzÄ«gi, jo 19 nedēļās viens no maniem mazuļiem nomira.

Ārsti nevarēja man pateikt, kāpēc viens no maniem dēliem nomira dzemdē, bet viņi varēja man pateikt, ka mans darbaspēks un piegāde tagad bÅ«s ļoti atŔķirÄ«ga no tā, kā es to redzēju. Pēc 19 nedēļām mans zaudējums notika pārāk vēlu, lai to uzskatÄ«tu par spontāno abortu, bet pārāk drÄ«z, lai bÅ«tu nedzÄ«vs. Viņi viņu sauca par "samazinātu dvīņu". Kaut arÄ« viens no maniem mazuļiem turpinātu augt un uzplaukt, otrs sāks samazināties un samazināties. Mans Ä·ermenis uzsÅ«c savu placentu, un viņŔ saruks, tad paliktu manā dzemdē, lÄ«dz man bija laiks, kad es to piegādāju. Mani ārsti man varēja pastāstÄ«t par vienu no maniem monumentālākajiem, sāpÄ«gākajiem, aizraujoŔākajiem un emocionālajiem mirkļiem manā dzÄ«vē - pirmoreiz piedzimuÅ”ais dvīņu dzimÅ”anas laiks, tad man vajadzēs piedzimt miruÅ”o dvīņu un atlikuÅ”o placentu - bet viņi nevarēja mani sagatavot ceļam uz priekÅ”u, jebkurā citā statusā, nekā man pateikt tieÅ”i to, kas man bÅ«tu vajadzÄ«gs piegādes telpā.

Savu kontrakciju un stumÅ”anas vidÅ« es nevarēju pateikt, kur sākās tukÅ”ums un kad pilnvaras beidzās. Manas emocijas bija Ŕķidrās. Vienu sekundi es biju pacilāts, lai satiktos ar manu dēlu, un nākamais, es biju sirdsdarbs pie mana zaudējuma lieluma.

Protams, viņi nevarēja, jo vienÄ«gais veids, kā jÅ«s varat zināt, kas tas ir, dzemdēt bērnu, kurÅ” ir dzÄ«vs, un otrais bērns, kurÅ” pats nevar dzÄ«vot caur Å”o brÄ«di. Lai saprastu, kas tas ir, jums ir jādzÄ«vo cauri visam savam Å”ausmam.

Sniedzot veselÄ«gu bērnu un pēc tam nogādājot otru bērnu, bērnam, kas jums bÅ«s jāglabā ilgi, pirms jÅ«s kādreiz bÅ«sit gatavs savai dzÄ«vei, tas ir kā smejoties bērēs un histerātiski raudāt pie pārsteiguma dzimÅ”anas dienas. Es jutos vainÄ«gs, ka es biju laimÄ«gs, kad mans dēls piedzima, jo es varēju skÅ«pstÄ«t viņa seju un dzirdēt viņu raudāt. Tajā paŔā laikā es jutos vainÄ«gs, ka es biju skumji, kad mans miris dēls piedzima. Dienā, kad man bÅ«tu bijis svinēt, es sāpēju tik intensÄ«vu zaudējumu, ka tas pārplÅ«da un izlika no istabas. Es nevarēju izvairÄ«ties no kaujas, kad manā prātā, manā sirdÄ«, katrā manas noguruŔā Ä·ermeņa collā, un katrā mÅ«su slimnÄ«cas telpas stÅ«rÄ« bija divas samierinoÅ”as emocijas.

Es aizvēru acis, mēģināju attēlot to, ko pirms vairākiem mēneÅ”iem es mēģināju - elpojot caur sāpēm ar savu partneri no manas puses -, bet es biju pazudis, to ieskauj ārsti un medmāsas, un paÅ”i cilvēki, kas mani visvairāk mÄ«lēja, sērojot tādu cilvēku zaudÄ“Å”ana, kurus es mÄ«lēju visos Å”ajos paÅ”os veidos.

Savu kontrakciju un stumÅ”anas vidÅ« es nevarēju pateikt, kur sākās tukÅ”ums un kad pilnvaras beidzās. Manas emocijas bija Ŕķidrās. Vienu sekundi es biju pacilāts, lai satiktos ar manu dēlu, un nākamais, es biju sirdsdarbs pie mana zaudējuma lieluma. Es nevaru gage, kad skumjas vilnis mani noslÄ«cinātu. Viss, ko es domāju, bija: tas ir nepareizi. Tas nav tāds, kā tam vajadzētu bÅ«t. Mums vajadzētu bÅ«t diviem bērniem. Ne viens. Viss, ko es varētu darÄ«t, bija braukt nežēlÄ«go katra emociju vilni, nekad nezinot, kas nākoÅ”ajā sabrukÅ”anas crash. Es aizvēru acis, mēģināju attēlot to, ko pirms vairākiem mēneÅ”iem es mēģināju - elpojot caur sāpēm ar savu partneri no manas puses -, bet es biju pazudis, to ieskauj ārsti un medmāsas, un paÅ”i cilvēki, kas mani visvairāk mÄ«lēja, sērojot tādu cilvēku zaudÄ“Å”ana, kurus es mÄ«lēju visos Å”ajos paÅ”os veidos.

Acu mirklÄ« vienā no daudzajiem, daudziem ārsta apmeklējumiem, kurus mēs plānojām katrā grÅ«tniecÄ«bas posmā, mana dvīņu mazuļu dzimÅ”ana bija sapnis, kas pēkŔņi kļuva murgs. Tas bija vissliktākais scenārijs, kas tika iesaiņots kā dāvana, kuru visi vēlējās svinēt. Es saņēmu apsveikumus un ziedus, balonus un mazuļus, un es biju tik pateicÄ«gs. Bet iekÅ”pusē es jutos kā kliedziens, un es negribēju neko vairāk kā mest tos visus atkritumos. Es turēju savu mazuli, tik pateicÄ«gi, ka viņŔ bija dzÄ«vs un mÅ«su mājās, bet manā priekā es arÄ« zināju, kas tas bija, kā neņemt bērnu no slimnÄ«cas.

Ir dažas dienas, kad vēl aizvien ir grūti ietvert prātu ap masveida dzīves izmaiņām, ko es teicu vairāk nekā pirms diviem gadiem. Es redzu savu dēlu, kas skraida mūsu dzīvojamā istabā, smejas un spēlē un dejo, un, lai gan mana sirds jūtas kā pilnīga prieka pārrāvuma sajūta, tas arī liek domāt par to, ka trūkst bērnu.

Un tajos brīžos, kad es sēdēju uz negabarÄ«ta dÄ«vāna, vienu roku uz vēdera ar aizvērtām acÄ«m, un es atceros dzimÅ”anas brÄ«di. Es neko nevarētu iedomāties vai sagatavot sev, bet tā ir vienÄ«gā pieredze, kas man ir. Tā ir daļa no manas vēstures, kā māte un sieviete, un pat sāpÄ«gas daļas ir daļas, par kurām esmu lepns, ka esmu izdzÄ«vojis.

Jo tas ir tāds, ka dzÄ«vs bērns un bērns, kurÅ” nav, ir godÄ«gi. Tas aptver katru prieka un sāpju unci, mērÄ·tiecÄ«gi un neatkarÄ«gi no tā, cik dziļi pagātnes ieroči sagrauj. Tas ir maigs auÅ”anas kopums no visiem nepārvaramajiem augstajiem un sāpÄ«gajiem zemajiem, kurus esat pieredzējis. Tas ir zināms, ka jÅ«su pirmais sveiciens bija arÄ« jÅ«su pēdējais atvads. Tas ir saprotams, ka jÅ«s iegÅ«stat kaut ko lÄ«dzÄ«gu laimÄ«gam galam, pat ja Å”is beigas nav tas, ko jÅ«s kādreiz esat attēlojis vai kādu jÅ«s kādreiz gribējāt. Ir saprotams, ka katra laba diena tiks apvilkta realitātē, ka tā ir arÄ« slikta diena, diena, kad jÅ«su mazulis nesaprata, bet arÄ« diena, kad jÅ«su pārdzÄ«vojuÅ”ais dēls darÄ«ja. Tas ir vilnis, nemitÄ«gs, crashing, nemainÄ«gs.

Apmēram divus gadus atpakaļ es dzemdēju divus bērnus: vienu, kas mācās un aug un spēlē un smaida, un kas kustas tik ātri un tik brÄ«vi, ka es nezinu, kur laiks iet; un otrs, viens, kura dzÄ«ve un mÄ«lestÄ«ba un atmiņa mūžīgi bÅ«s iesaldēta, kuras dzÄ«ve uz visiem laikiem tiks apgleznota ap mums, nevis ar mums. Es zinu, ka tas nav ikviena stāsts, bet tas ir mans. Tajā esmu atradis skumjas un spēku, sēru un žēlastÄ«bu un visas emocijas, kas aptver cilvēces Ŕķiedras. Tajā esmu atradis izturÄ«bu, lai turpinātu.

IepriekŔējais Raksts Nākamais Raksts

Ieteikumi Māmiņāmā€¼