5 Lielie iemesli, kāpēc jaunās mammas nerunā par pēcdzemdību depresiju

Saturs:

Kad mēs kļūstam par māmiņām, visi sagaida, ka mēs ar laimi bÅ«sim mēness. Viņi pieņem, ka mums jārosina katru dienu un spÄ«dēt, kad skatāmies uz mÅ«su mazuli, un ka mums ir jābÅ«t mÄ«lestÄ«bai pret galvas virsotnēm mÅ«su jaunajām lomām un jaunajiem pienākumiem un jaunajai, pievienotā identitātei kā "mamma". Lai gan, jā, mazā cilvēka ieraÅ”anās ir absolÅ«ti prieka notikums, tā ne vienmēr vienmēr jÅ«t, ka sievietes, kas bieži cieÅ” no pēcdzemdÄ«bu depresijas (PPD), cieÅ”. Tik bieži jaunās mammas baidās runāt par pēcdzemdÄ«bu depresiju, bet kāpēc? PēcdzemdÄ«bu depresija ir Å”okējoÅ”i izplatÄ«ta, jo 1 no 7 mātēm piedzÄ«vos PPD, tad kāpēc mēs par to nerunājam? Kāpēc mēs nepiekrÄ«tam mÅ«su stāstiem un apspriežam ārstÄ“Å”anu? Diemžēl atbilde griežas ap stigmu un kaunu.

Kāpēc jaunā mamma gribētu saglabāt viņas pēcdzemdÄ«bu depresiju, slepenÄ«ba ir pilnÄ«bā atkarÄ«ga no viņas, un tas, iespējams, ir pieņemts dažādu iemeslu dēļ. Å ie iemesli ir tikpat unikāli, ka tie ir sāpÄ«gi katrai sievietei, kas klusē. PersonÄ«gi es biju pilnÄ«gā noliegumā par savu pēcdzemdÄ«bu depresiju, un es to paturēju pārāk ilgi. Es galu galā nokritu tādā lejupejoŔā spirālē, kas mani satrauca ar manu kodolu, un man bija jāieslēdzas istabā, lai es nebÅ«tu kliedzis vai izspiedies vai kaut ko skāris. Tas mani tik ļoti nobijies, ka beidzot sapratu, ka man bija pēcdzemdÄ«bu depresijas pazÄ«mes, un vienÄ«gais, ko es varētu darÄ«t, bija lÅ«gt palÄ«dzÄ«bu.

Pārāk ilgi es baidÄ«jos runāt par manu pēcdzemdÄ«bu depresiju, bet brÄ«dÄ«, kad beidzot to izlaida un beidzot atzina manu pēcdzemdÄ«bu pieredzi un beidzot teica, ko es jutos, es jutos, ka es varētu beidzot elpot. Es jutos kā monumentāls svars bija pacelts no manas krÅ«tis un lÄ«dzÄ«gi, neskatoties uz to, cik briesmÄ«gi es jutos, es bÅ«Å”u OK. Viss bija labi. Esmu pārvarējis kaujas otru pusi pārāk daudz jaunu māmiņu, es saprotu, kāpēc sievietes, kas slēpj pēcdzemdÄ«bu depresiju, jÅ«tas kā vajadzÄ«gas. Es saprotu, kāpēc daudzas sievietes jÅ«tas kā viņiem nav izvēles, un nerunā par PPD ir vienÄ«gā iespēja. Tātad, ja jÅ«s domājat, ka Jums varētu rasties pēcdzemdÄ«bu depresija vai jÅ«s paÅ”laik cieÅ”at no pēcdzemdÄ«bu depresijas, bet slēpt to kādā no Å”iem pieciem iemesliem, es jÅ«tos jums, bet tas bÅ«s OK. JÅ«s bÅ«siet labi. Viss bÅ«s labi.

Viņi jūtas vainīgi

Bēdas par to, ka nejÅ«taties, kā jÅ«s esat teicis, jÅ«taties pēc bērna piedzimÅ”anas, ir neticami izplatÄ«ta starp sievietēm, kas cieÅ” no pēcdzemdÄ«bu depresijas. Mātes dzÄ«ve ir gleznota kā Å”is svētlaimÄ«gs un laipns laiks sievietei un viņas jaundzimuÅ”ajam. Mēs to redzam mÅ«su televÄ«zijas ekrānos un žurnālos un grāmatās visur, kur mēs skatāmies. mēs esam pastāvÄ«gi bombardējuÅ”i ar to, ka tāda jauna māte, kura mÄ«lÄ«gi skatās uz viņas jaundzimuÅ”o acÄ«m, neatkarÄ«gi no tā, vai to ražo plaÅ”saziņas lÄ«dzekļi vai dalÄ«ta sociālajos medijos. Visi Å”ie attēli padara sievieti, kas cieÅ” no dzemdÄ«bām pēc dzemdÄ«bām, justies sāpÄ«gi nenormāla vainas dēļ par to, ka tā nejÅ«tas vienādi.

Viņi jūtas kā ar viņiem kaut kas ir nepareizi

"Kas ar mani ir nepareizi?" Es gribētu pajautāt sev, kad es paskatÄ«Å”os uz savu dēlu un nejutos, kā es iztēlojos. ViņŔ bija perfekts un skaists un veselÄ«gs. Viņam bija galvas pilns ar izplÅ«duÅ”iem matiem un lielām zilām acÄ«m. ViņŔ mÄ«lēja, ka viņa mamma to tur, tāpēc kāpēc nebija sajÅ«ta, ka tā bÅ«tu savstarpēja? Es jutos kā vissliktākais cilvēks uz zemes, lai nejÅ«tos kā mÄ«lestÄ«ba, jo es pieņemu, ka man bÅ«tu vai ticēja. Es jutos, ka es biju nederÄ«gs, tāpat kā es neesmu pelnÄ«jis to skaisto zēnu, ko Dievs man deva, vai kā es jau biju briesmÄ«ga māte, pirms man pat bija bijusi mana mātes piemērotÄ«ba pārbaudÄ«ta.

Protams, es mÄ«lu savu dēlu, tad un tagad, bet starp visām izmaiņām, kas bija saistÄ«tas ar viņa ieraÅ”anos, es arÄ« jutu aizvainojumu. Dziļi, dusmÄ«gi un apkaunojoÅ”i aizvainojumi, kas mani pamodināja naktÄ« dažu stundu laikā, kad mans dēls gulēja. Es zināju, ka es slÄ«dēju, bet es nesapratu, kāpēc. Kāpēc es ne mÄ«lu? Kāpēc es nesaistÄ«jos ar savu dēlu? Kāpēc es nebiju lepns par savu jauno dzÄ«vi? Tikai, kāpēc?

Viņi nevēlas būt marķēti

Kad es sapratu, ka es cieÅ”u no pēcdzemdÄ«bu depresijas, es neko nezinu, ne pat mans vÄ«rs vai mans labākais draugs. Es klusi cietu, jo es negribēju bÅ«t apzÄ«mēts kā kāds, kurÅ” cÄ«nÄ«jās ar garÄ«gu slimÄ«bu. Diemžēl Ŕī etiÄ·ete pastāv, jo mÅ«su sabiedrÄ«bai ir stigmatizēta garÄ«gā veselÄ«ba un garÄ«gās slimÄ«bas. Es racionāli varētu pateikt sev, ka stigma labākajā gadÄ«jumā ir slikta, kaitÄ«ga un bÄ«stama, un ka nebija iemesla kauns. Tomēr, kad es biju pēcdzemdÄ«bu depresijas laikā, tas kauns bija kaut kas, ko es nevarēju kratÄ«t. Es negribēju "depresijas" marķējumu, pat ja tas bija kaut kas, kas bija ārpus manas kontroles. Tas lika man justies vāji un neaizsargāti, divas lietas, ko es neesmu pieradis pie sajÅ«tas.

Emocionāli jÅ«tama sajÅ«ta man lika kļūt par gandrÄ«z izŔķiroÅ”u, baidoties no tā, ko kāds varētu domāt, ja viņi ieskatÄ«sies manÄ« Å”ampÅ«nos. Tā vietā, lai runātu ar saviem draugiem vai Ä£imeni vai vÄ«ru par to, es darÄ«ju visu iespējamo, lai slēptu manas puses, kas vēlējās raudāt un kliegt un aizbēgt. Bija tik bailes, ko cilvēki domā, ja viņi zinātu, kā es tieŔām jutos. PatiesÄ«ba bija pārāk neglÄ«ta, lai dalÄ«tos.

Viņi domā, ka cilvēki pieņems, ka viņi nemīl savu bērnu

Pēc mana pirmā dēla piedzimÅ”anas es pasmaidÄ«ju ar daudziem neērtiem apmeklējumiem ar draugiem un Ä£imeni. Es negribēju, ka kāds domā, ka es esmu "pār manu galvu", vai ka es nevarēju rÄ«koties ar savu jauno lomu kā māte, tāpēc es smējos un jokojos un uzlika laimÄ«gu seju pÅ«lim, kā tas viss bija labi "paradÄ«zē". Tad, nakts vidÅ«, kad tas bija tikai mans dēls un es, es to atkal zaudētu. Kad es bÅ«tu bijis un Ŕūpojis savu bērnu, lai gulētu pēc tam, kad viņŔ ēda, es vienkārÅ”i sēdēju pie manis un cÄ«nÄ«tos ar neskaidrÄ«bām un neskaidāmām sāpēm, ko es jutu.

Es varēju sniegt visu par viņu (jumts virs galvas, silta segas viņa gultai, daudz pārtikas, lai saglabātu vēdera pilni), bet es jutos, ka es nebÅ«tu spējÄ«gs viņu mÄ«lēt mÄ«loŔā veidā. vajadzētu. Tā vietā, lai ļautu sajust savas emocijas, es tikko ietu cauri tiem, bezjēdzÄ«gi.

Viņi baidās no tiesneÅ”a

MÅ«su sabiedrÄ«ba rada tik lielu spiedienu uz jaunajām māmiņām. Mēs esam gatavi justies kā mums vajadzētu izskatÄ«ties noteiktā veidā un rÄ«koties noteiktā veidā un justies noteiktā veidā, un, ja mēs to nedarÄ«jām vai ne, mums ir jābÅ«t kaut kas nepareizi. Mēs esam darÄ«juÅ”i, lai justos kā neveiksmes, ja mÅ«su paÅ”u dzÄ«ves attēli nav salÄ«dzināmi ar attēla sabiedrÄ«bu, kas mums patvaļīgi krāsota. Mēs esam gatavi justies vāji un nepiemēroti un maldinoÅ”i, ja mēs neatbilstam kādam citam noteiktam standartam. Tas nav godÄ«gi, un nevienam nevajadzētu slēpties tumsā, kad viņi cieÅ”. Nevienam nevajadzētu izlikties, ka viņi tur to kopā, kad patiesÄ«bā viņi vienkārÅ”i piekļaujas ar pavedienu, kas jebkurā brÄ«dÄ« varētu izjaukt. Nevienam nevajadzētu justies kauns vai vienatnē vai nedēļā, kad viņi cieÅ” no pēcdzemdÄ«bu depresijas. Neviens. Ne es, ne jÅ«s, ne kāds. Nevienam nevajadzētu baidÄ«ties par to runāt. Tātad, runāsim.

IepriekŔējais Raksts Nākamais Raksts

Ieteikumi Māmiņāmā€¼