5 Lielie iemesli, kÄpÄc jaunÄs mammas nerunÄ par pÄcdzemdÄ«bu depresiju
Kad mÄs kļūstam par mÄmiÅÄm, visi sagaida, ka mÄs ar laimi bÅ«sim mÄness. ViÅi pieÅem, ka mums jÄrosina katru dienu un spÄ«dÄt, kad skatÄmies uz mÅ«su mazuli, un ka mums ir jÄbÅ«t mÄ«lestÄ«bai pret galvas virsotnÄm mÅ«su jaunajÄm lomÄm un jaunajiem pienÄkumiem un jaunajai, pievienotÄ identitÄtei kÄ "mamma". Lai gan, jÄ, mazÄ cilvÄka ieraÅ”anÄs ir absolÅ«ti prieka notikums, tÄ ne vienmÄr vienmÄr jÅ«t, ka sievietes, kas bieži cieÅ” no pÄcdzemdÄ«bu depresijas (PPD), cieÅ”. Tik bieži jaunÄs mammas baidÄs runÄt par pÄcdzemdÄ«bu depresiju, bet kÄpÄc? PÄcdzemdÄ«bu depresija ir Å”okÄjoÅ”i izplatÄ«ta, jo 1 no 7 mÄtÄm piedzÄ«vos PPD, tad kÄpÄc mÄs par to nerunÄjam? KÄpÄc mÄs nepiekrÄ«tam mÅ«su stÄstiem un apspriežam ÄrstÄÅ”anu? DiemžÄl atbilde griežas ap stigmu un kaunu.
KÄpÄc jaunÄ mamma gribÄtu saglabÄt viÅas pÄcdzemdÄ«bu depresiju, slepenÄ«ba ir pilnÄ«bÄ atkarÄ«ga no viÅas, un tas, iespÄjams, ir pieÅemts dažÄdu iemeslu dÄļ. Å ie iemesli ir tikpat unikÄli, ka tie ir sÄpÄ«gi katrai sievietei, kas klusÄ. PersonÄ«gi es biju pilnÄ«gÄ noliegumÄ par savu pÄcdzemdÄ«bu depresiju, un es to paturÄju pÄrÄk ilgi. Es galu galÄ nokritu tÄdÄ lejupejoÅ”Ä spirÄlÄ, kas mani satrauca ar manu kodolu, un man bija jÄieslÄdzas istabÄ, lai es nebÅ«tu kliedzis vai izspiedies vai kaut ko skÄris. Tas mani tik ļoti nobijies, ka beidzot sapratu, ka man bija pÄcdzemdÄ«bu depresijas pazÄ«mes, un vienÄ«gais, ko es varÄtu darÄ«t, bija lÅ«gt palÄ«dzÄ«bu.
PÄrÄk ilgi es baidÄ«jos runÄt par manu pÄcdzemdÄ«bu depresiju, bet brÄ«dÄ«, kad beidzot to izlaida un beidzot atzina manu pÄcdzemdÄ«bu pieredzi un beidzot teica, ko es jutos, es jutos, ka es varÄtu beidzot elpot. Es jutos kÄ monumentÄls svars bija pacelts no manas krÅ«tis un lÄ«dzÄ«gi, neskatoties uz to, cik briesmÄ«gi es jutos, es bÅ«Å”u OK. Viss bija labi. Esmu pÄrvarÄjis kaujas otru pusi pÄrÄk daudz jaunu mÄmiÅu, es saprotu, kÄpÄc sievietes, kas slÄpj pÄcdzemdÄ«bu depresiju, jÅ«tas kÄ vajadzÄ«gas. Es saprotu, kÄpÄc daudzas sievietes jÅ«tas kÄ viÅiem nav izvÄles, un nerunÄ par PPD ir vienÄ«gÄ iespÄja. TÄtad, ja jÅ«s domÄjat, ka Jums varÄtu rasties pÄcdzemdÄ«bu depresija vai jÅ«s paÅ”laik cieÅ”at no pÄcdzemdÄ«bu depresijas, bet slÄpt to kÄdÄ no Å”iem pieciem iemesliem, es jÅ«tos jums, bet tas bÅ«s OK. JÅ«s bÅ«siet labi. Viss bÅ«s labi.
ViÅi jÅ«tas vainÄ«gi
BÄdas par to, ka nejÅ«taties, kÄ jÅ«s esat teicis, jÅ«taties pÄc bÄrna piedzimÅ”anas, ir neticami izplatÄ«ta starp sievietÄm, kas cieÅ” no pÄcdzemdÄ«bu depresijas. MÄtes dzÄ«ve ir gleznota kÄ Å”is svÄtlaimÄ«gs un laipns laiks sievietei un viÅas jaundzimuÅ”ajam. MÄs to redzam mÅ«su televÄ«zijas ekrÄnos un žurnÄlos un grÄmatÄs visur, kur mÄs skatÄmies. mÄs esam pastÄvÄ«gi bombardÄjuÅ”i ar to, ka tÄda jauna mÄte, kura mÄ«lÄ«gi skatÄs uz viÅas jaundzimuÅ”o acÄ«m, neatkarÄ«gi no tÄ, vai to ražo plaÅ”saziÅas lÄ«dzekļi vai dalÄ«ta sociÄlajos medijos. Visi Å”ie attÄli padara sievieti, kas cieÅ” no dzemdÄ«bÄm pÄc dzemdÄ«bÄm, justies sÄpÄ«gi nenormÄla vainas dÄļ par to, ka tÄ nejÅ«tas vienÄdi.
ViÅi jÅ«tas kÄ ar viÅiem kaut kas ir nepareizi
"Kas ar mani ir nepareizi?" Es gribÄtu pajautÄt sev, kad es paskatÄ«Å”os uz savu dÄlu un nejutos, kÄ es iztÄlojos. ViÅÅ” bija perfekts un skaists un veselÄ«gs. ViÅam bija galvas pilns ar izplÅ«duÅ”iem matiem un lielÄm zilÄm acÄ«m. ViÅÅ” mÄ«lÄja, ka viÅa mamma to tur, tÄpÄc kÄpÄc nebija sajÅ«ta, ka tÄ bÅ«tu savstarpÄja? Es jutos kÄ vissliktÄkais cilvÄks uz zemes, lai nejÅ«tos kÄ mÄ«lestÄ«ba, jo es pieÅemu, ka man bÅ«tu vai ticÄja. Es jutos, ka es biju nederÄ«gs, tÄpat kÄ es neesmu pelnÄ«jis to skaisto zÄnu, ko Dievs man deva, vai kÄ es jau biju briesmÄ«ga mÄte, pirms man pat bija bijusi mana mÄtes piemÄrotÄ«ba pÄrbaudÄ«ta.
Protams, es mÄ«lu savu dÄlu, tad un tagad, bet starp visÄm izmaiÅÄm, kas bija saistÄ«tas ar viÅa ieraÅ”anos, es arÄ« jutu aizvainojumu. Dziļi, dusmÄ«gi un apkaunojoÅ”i aizvainojumi, kas mani pamodinÄja naktÄ« dažu stundu laikÄ, kad mans dÄls gulÄja. Es zinÄju, ka es slÄ«dÄju, bet es nesapratu, kÄpÄc. KÄpÄc es ne mÄ«lu? KÄpÄc es nesaistÄ«jos ar savu dÄlu? KÄpÄc es nebiju lepns par savu jauno dzÄ«vi? Tikai, kÄpÄc?
ViÅi nevÄlas bÅ«t marÄ·Äti
Kad es sapratu, ka es cieÅ”u no pÄcdzemdÄ«bu depresijas, es neko nezinu, ne pat mans vÄ«rs vai mans labÄkais draugs. Es klusi cietu, jo es negribÄju bÅ«t apzÄ«mÄts kÄ kÄds, kurÅ” cÄ«nÄ«jÄs ar garÄ«gu slimÄ«bu. DiemžÄl Ŕī etiÄ·ete pastÄv, jo mÅ«su sabiedrÄ«bai ir stigmatizÄta garÄ«gÄ veselÄ«ba un garÄ«gÄs slimÄ«bas. Es racionÄli varÄtu pateikt sev, ka stigma labÄkajÄ gadÄ«jumÄ ir slikta, kaitÄ«ga un bÄ«stama, un ka nebija iemesla kauns. TomÄr, kad es biju pÄcdzemdÄ«bu depresijas laikÄ, tas kauns bija kaut kas, ko es nevarÄju kratÄ«t. Es negribÄju "depresijas" marÄ·Äjumu, pat ja tas bija kaut kas, kas bija Ärpus manas kontroles. Tas lika man justies vÄji un neaizsargÄti, divas lietas, ko es neesmu pieradis pie sajÅ«tas.
EmocionÄli jÅ«tama sajÅ«ta man lika kļūt par gandrÄ«z izŔķiroÅ”u, baidoties no tÄ, ko kÄds varÄtu domÄt, ja viÅi ieskatÄ«sies manÄ« Å”ampÅ«nos. TÄ vietÄ, lai runÄtu ar saviem draugiem vai Ä£imeni vai vÄ«ru par to, es darÄ«ju visu iespÄjamo, lai slÄptu manas puses, kas vÄlÄjÄs raudÄt un kliegt un aizbÄgt. Bija tik bailes, ko cilvÄki domÄ, ja viÅi zinÄtu, kÄ es tieÅ”Äm jutos. PatiesÄ«ba bija pÄrÄk neglÄ«ta, lai dalÄ«tos.
ViÅi domÄ, ka cilvÄki pieÅems, ka viÅi nemÄ«l savu bÄrnu
PÄc mana pirmÄ dÄla piedzimÅ”anas es pasmaidÄ«ju ar daudziem neÄrtiem apmeklÄjumiem ar draugiem un Ä£imeni. Es negribÄju, ka kÄds domÄ, ka es esmu "pÄr manu galvu", vai ka es nevarÄju rÄ«koties ar savu jauno lomu kÄ mÄte, tÄpÄc es smÄjos un jokojos un uzlika laimÄ«gu seju pÅ«lim, kÄ tas viss bija labi "paradÄ«zÄ". Tad, nakts vidÅ«, kad tas bija tikai mans dÄls un es, es to atkal zaudÄtu. Kad es bÅ«tu bijis un Ŕūpojis savu bÄrnu, lai gulÄtu pÄc tam, kad viÅÅ” Äda, es vienkÄrÅ”i sÄdÄju pie manis un cÄ«nÄ«tos ar neskaidrÄ«bÄm un neskaidÄmÄm sÄpÄm, ko es jutu.
Es varÄju sniegt visu par viÅu (jumts virs galvas, silta segas viÅa gultai, daudz pÄrtikas, lai saglabÄtu vÄdera pilni), bet es jutos, ka es nebÅ«tu spÄjÄ«gs viÅu mÄ«lÄt mÄ«loÅ”Ä veidÄ. vajadzÄtu. TÄ vietÄ, lai ļautu sajust savas emocijas, es tikko ietu cauri tiem, bezjÄdzÄ«gi.
ViÅi baidÄs no tiesneÅ”a
MÅ«su sabiedrÄ«ba rada tik lielu spiedienu uz jaunajÄm mÄmiÅÄm. MÄs esam gatavi justies kÄ mums vajadzÄtu izskatÄ«ties noteiktÄ veidÄ un rÄ«koties noteiktÄ veidÄ un justies noteiktÄ veidÄ, un, ja mÄs to nedarÄ«jÄm vai ne, mums ir jÄbÅ«t kaut kas nepareizi. MÄs esam darÄ«juÅ”i, lai justos kÄ neveiksmes, ja mÅ«su paÅ”u dzÄ«ves attÄli nav salÄ«dzinÄmi ar attÄla sabiedrÄ«bu, kas mums patvaļīgi krÄsota. MÄs esam gatavi justies vÄji un nepiemÄroti un maldinoÅ”i, ja mÄs neatbilstam kÄdam citam noteiktam standartam. Tas nav godÄ«gi, un nevienam nevajadzÄtu slÄpties tumsÄ, kad viÅi cieÅ”. Nevienam nevajadzÄtu izlikties, ka viÅi tur to kopÄ, kad patiesÄ«bÄ viÅi vienkÄrÅ”i piekļaujas ar pavedienu, kas jebkurÄ brÄ«dÄ« varÄtu izjaukt. Nevienam nevajadzÄtu justies kauns vai vienatnÄ vai nedÄļÄ, kad viÅi cieÅ” no pÄcdzemdÄ«bu depresijas. Neviens. Ne es, ne jÅ«s, ne kÄds. Nevienam nevajadzÄtu baidÄ«ties par to runÄt. TÄtad, runÄsim.