Kāpēc es mācu savus bērnus par pašapkalpošanās nozīmi

Saturs:

Kā pieaudzis pieaugušais, es tikko uzzināju, cik svarīgi ir praktizēt sevi. Ne tikai manā ikdienas dzīvē, bet īpaši tad, kad es kā melna persona piedzīvoju traumu, kas, šķiet, notiek arvien biežāk Amerikā. Tikai šajā nedēļā mums ne tikai bija jāskatās, dzirdēt un lasīt par Alton Sterling Baton Rouge, bet ne vēlāk kā 24 stundas vēlāk, Philando Castile tika nošauts un nogalināts viņa ģimenes priekšā. Agrāk no rīta, lasot par Alton Sterling nāvi, es uzreiz publicēju sociālajos medijos, ka man vajadzēja būt ap citiem melnajiem cilvēkiem, ka es vairs nevarēju lasīt tiešsaistē lasījumā par šausmām, ar kurām melnā kopiena saskaras katru dienu . Man bija jāiesaista melnā mīlestība un pieņemšana. To sajust. Lai to aplūkotu. Būt par daļu no tā. Un šorīt es tikos ar draugu, un tad vēl viens apstājās ar vīnu, un mēs smejamies caur mūsu asarām. Mēs jutāmies melnā krāsā Amerikā uz pleciem, bet arī jutāmies, jo mēs bijām kopā, mēs varējām elpot. Mēs pavadījām visu dienu sāpīgi un rūpējoties par sevi, lai gan mēs nesapratajam, kā un kāpēc tas atkal notika.

Nākamajā dienā es apkopoju sapulci un gājienu, jo vairs nevarēju sēdēt mājās, lasot komentārus internetā par to, kāpēc melnā dzīve nav svarīga. Tas ir pazemojošs, lai pastāvīgi piedzīvotu šādu sāpju atkal un atkal, tikai tik daudz cilvēku vēl joprojām izliek acis un turpina savu dzīvi, it kā melnās kopienas drošība nav problēma. Es jautāju savam partnerim, lai mani divi bērni nonāktu pilsētā, lai viņi varētu griezties kopā ar mani, bet mana meita negribēja, un sākumā viņa nesaka, kāpēc. Vēlāk viņa man teica, ka baidās būt ap policistiem, un es sapratu viņas bailes. Riley man teica, ka viņa "negribēja viņus redzēt", jo viņa "negribēja, lai viņi mani sāp."

Mans 7 gadus vecs manis priekšā esošs tēls, lai mani aizsargātu, pilnībā nezinot, ko tas nozīmēja, bet zinot, ka viņai ir jābaidās, pilnīgi mani izjauca.

Esmu bijis diezgan godīgs ar savu dēlu un manu meitu, kas ir attiecīgi 6 un 7 gadus veci, par lielāko daļu šaušanu, kas notika Amerikā, kur nogalināti melni cilvēki, bet es par viņiem nebiju runājis par kas vēl notika ar Alton Sterling un Philando Castile. Bet es atcerējos, tieši pirms mūsu gājiena sākuma, kā Riley stāvēja tieši pie manis ar viņas rokām plaši, kā policijas automašīna brauca pie mums. Mans 7 gadus vecs manis priekšā esošs tēls, lai mani aizsargātu, pilnībā nezinot, ko tas nozīmēja, bet zinot, ka viņai ir jābaidās, pilnīgi mani izjauca. Mani bērni pat nesaprot, ko viņi jūtas vēl, bet viņi joprojām sēro un baidās. Tas bija atgādinājums, ka, jo tik jauni, cik viņi ir, man ir jāmāca saviem bērniem pašapkalpošanās nozīmi, it īpaši tādos laikos kā šie laiki.

Tas ir viss, ko mēs vēlamies tagad: justies tuvu cilvēkiem, kurus mēs redzam kā mūsu enkurus. Mūsu mājas.

Mācīt manus bērnus, ka tie ir svarīgi, ka viņu dzīve ir svarīga, un ka tie ir svarīgi, ir izšķiroši tieši tagad. Laikā, kad šķiet, ka melnā un brūnā dzīve ir vienreizlietojama, man ir jādara iespaids uz manu dēlu un meitu, ka ir nepieciešams rūpēties par sevi un mīlēt sevi - it īpaši, ja melnajiem un brūnajiem vecākiem nav iespējams saglabāt savus bērnus dzīvus. Tāpēc es daru punktu, lai runātu ar saviem bērniem par to, kā mēs rūpējamies par sevi. Es jautāju viņiem par pārtikas produktiem, ko viņi vēlas ēst, kad viņi ir skumji, un kādi ceļi mežā, ko viņi vēlas iet uz leju. Es viņus iedrošinu pateikt, kādas vietas viņi vēlas doties, kas viņiem paver prieku.

Tie ir un vienmēr būs maģija man.

Es viņiem atgādinu pilnīgi, pilnīgi un dziļi elpot, jo, lai gan šodien ir biedējoša un milzīga būt melnai personai Amerikā, un, lai gan viņu nākotne ir piesaistīta nenoteiktībai, es nevēlos, lai viņi to aizmirstu to vērtība nekad nav samazinājusies. Tas, ka viņi ir un vienmēr būs maģija man.

Pēc visām ziņām, mani bērni un es esam gulējuši kopā ilgāk, sākām rītos lēnāk, pavadījuši vairāk laika pavadot un turēt viens otru. Tas ir viss, ko mēs vēlamies tagad: justies tuvu cilvēkiem, kurus mēs redzam kā mūsu enkurus. Mūsu mājas. Mēs esam runājuši par to, kāpēc mums patlaban ir jābūt vēl draudzīgākiem, it īpaši tad, ja jūtas tik daudz, cik cīņa un negatīvisms ir mūsu dzīves nozīmīgums. Mana meita patīk dziedāt sev, "es esmu svarīgs, es esmu svarīgs, " un es norādīju, cik daudz tas man nozīmē, ka viņa to redz. Es lūdzu viņa turpina to redzēt un ka viņa nekad zaudē šo uzticību.

Es nevaru runāt par to, cik lepns, kas padara mani, un cik dziļi viņu aprūpe viens otram sabojā manu sirdi.

Un, lai gan es esmu iemācījušies, ka ir dažas lietas, kas man jāiemāca par pašapkalpošanos, viņi arī nāk klajā ar saviem veidiem, kā atbalstīt sevi un viens otru. Viņi jau ir diezgan laipni viens otram, bet pēdējā laikā viņi vēl vairāk. Tik daudz vairāk "paldies" iet starp tiem, nekā jebkad iepriekš bijuši apmainīti. Viņi biežāk tur roku, un mans dēls ir iznācis, lai pastāstītu māsai, ka viņai ir skaista un ka viņš viņu mīl. Savukārt mana meita naktī nometa savu brāli un noskūpstīja galvu, pirms viņa atstāj istabu. Es nevaru runāt par to, cik lepns, kas padara mani, un cik dziļi viņu aprūpe viens otram sabojā manu sirdi.

Mana sirds nav apturējusi sāpes kopš Trayvon Martin un Michael Brown nāves. Kopš Eric Garner un Sandra Bland. Tā kā Tamir Rice. Es brīnos, ka, ja tā kādreiz justos labi, un tad es skatīšos savus bērnus. Es tos skatījos lēnām, uzzinot par to, ko nozīmē, ka šajā valstī pastāv melni un brūni cilvēki. Es tos skatīšu, lai apstrādātu informāciju, ko es viņiem dodu. Un es redzu viņu izturību. Es redzu viņu spēku. Es tos skatījos viņu melnā gaismā. Protams, es esmu pasargājis viņus no tik daudz naida, kas notiek tiešsaistē un pat ārpus mājas, bet es ceru, ka, lēnām velkot vairogu atpakaļ, viņi būs iemācījušies mīlēt un novērtēt sevi. Es ceru, ka viņu pamati būs neiedomājami. Viņu spēks, neapturams.

Es ceru, ka mani bērni nekad nepārtrauc sevi, cilvēkus, kurus viņi ieskauj, un cilvēkus, kurus viņi ir nonākuši. Pēc mana dēla lūguma mēs klausāmies daudz hip hop, un viens no viņu mīļākajiem dziesmām ir Kendrick Lamar "Alright". Ceturtdien, tik daudz sāpju un sirdsklauves un šausmu, mēs kopā sapulcējām šo dziesmu, kliedzot, kad mēs uzlēca uz gultas, ka mēs būsim labi. Un jūs zināt, ko? Es viņus ticēju.