IznÄ«cinoÅ”ais iemesls, kÄpÄc man bija mana pÄcdzemdÄ«bu depresija
Es zinÄju, ka cÄ«nÄ«jos ar pÄcdzemdÄ«bu depresiju, kad mana meita bija tikai seÅ”as nedÄļas veca. Katru dienu mani sauca un katru nakti iemeta un pagriezÄs. Es biju nervozs un nemierÄ«gs. PaÅ”nÄvÄ«ba. Bet tÄ vietÄ, lai runÄtu ar manu vÄ«ru vai lai saÅemtu palÄ«dzÄ«bu, es cietu klusumÄ. Man smaidÄ«ja un smaidÄ«ja, ka viss bija kÄrtÄ«bÄ. Es meloju, pat ja es zinÄju, ka man vajadzÄtu ir bijuÅ”i atklÄti un godÄ«gi par manÄm cÄ«ÅÄm. Es zinÄju, ka man bÅ«tu jÄpasaka kÄdam - ikvienam - kÄ es biju nelaimÄ«gs. Cik nelaimÄ«gs es biju. Ka es gribÄju mirt. Bet patiesÄ«ba bija tÄ, ka es nevaru pateikt nevienam par manu pÄcdzemdÄ«bu depresiju (PPD), jo man bija bail. Baidoties citiem, mani redzÄtu kÄ nepareizu un nestabilu; mani uztrauc kÄ nepiemÄrotu vecÄku. I nevarÄja pateikt nevienam par manu PPD, jo es biju bail, ka, ja cilvÄki redzÄs, kas es kļūtu, viÅi mani aizvedÄ«s no manas meitas.
Tas viss sÄkÄs ar raudÄÅ”anu. Dažas asaras Å”eit. KÄrdinÄÅ”ana, nekontrolÄjama smiekli tur. Es raudÄju, ja es izlijuÅ”u glÄzi Å«dens vai ja mana kafija bÅ«tu auksta. Es raudu, jo mans vÄ«rs gatavojas strÄdÄt; jo es biju noguris; jo es biju izsalcis; tÄpÄc, ka mÄja bija netÄ«rs. Kad bÄrns raudÄja, es gribÄtu bÄgt blakus viÅai vÄl skaļÄk un ilgÄk. Viss no manis izraisÄ«ja sobbing atbildi, un neatkarÄ«gi no tÄ, ko es darÄ«ju, es nevarÄju pÄrtraukt raudÄt. Es nomierinÄÅ”u bÄrnu, un asaras sÄktu no jauna. Nekas nepalÄ«dzÄja, un viss pÄrÄjais tikai izrÄdÄ«jÄs sliktÄks.
Pirms neilga laika asaras nÄca bez rimma vai iemesla, un drÄ«z tÄs nepamanÄ«ja manu seju. Es varÄtu Ärti turpinÄt sarunu, raudÄjot. TomÄr, tad skumjas novirzÄ«jÄs. Es kļuvu dusmÄ«gs un nemierÄ«gs. Es saspringtu brÄ«di, kad es dzirdÄju manu meitas saucumus. Es stingrÄk domÄju par pieskÄrienu vai pat viÅu. Es kļuvu rÅ«gts un nežÄlÄ«gs, un dusmas, ko es jutu, es patÄrÄju mani, bija absolÅ«ti akli. Kad es atklÄju, ka es atdarÄ«jos no manas meitas, es zinÄju, ka kaut kas bija nepareizi. Kad es teicu, ka es ienÄ«stu savu meitu, es zinÄju, ka ir nepiecieÅ”ams mainÄ«t. Kad es gribÄju atstÄt un pamest viÅu, es zinÄju, ka es esmu slims.
Man bija veselÄ«ga, skaista meitene un es bÅ«tu bijis pateicÄ«gs. Man bija jÄbÅ«t laimÄ«gam. Bet es biju miris iekÅ”Ä.
TajÄ brÄ«dÄ«, lai gan pienÄcÄ«ga diagnoze vÄl bija pagÄjuÅ”i mÄneÅ”i, es zinÄju, ka es cieÅ”u no pÄcdzemdÄ«bu depresijas. Es par to izlasÄ«ju, un es pat jautÄju savam Ärstam, ja es biju paaugstinÄta riska dÄļ manas depresijas vÄstures dÄļ - es biju. TomÄr, zinot, ka tÄ bija iespÄja, nebija vieglÄk to atzÄ«t. Es nevarÄju runÄt ar savu vÄ«ru, jo es baidos. Es nevarÄju runÄt ar savu mÄti vai likumiem, jo āāman bija kauns. Es nevarÄju runÄt ar saviem draugiem. Es pat nespÄju pat ienest Å”o tÄmu ar savu Ärstu. Man bija veselÄ«ga, skaista meitene un es bÅ«tu bijis pateicÄ«gs. Man bija jÄbÅ«t laimÄ«gam. Bet es biju miris iekÅ”Ä.
PÄcdzemdÄ«bu depresija ir Ä«paÅ”s depresijas veids, kas ietekmÄ sievietes grÅ«tniecÄ«bas laikÄ un / vai pÄc dzemdÄ«bÄm. SaskaÅÄ ar pÄcdzemdÄ«bu progresu, viena no septiÅÄm sievietÄm piedzÄ«vos pÄcdzemdÄ«bu depresiju vai kÄdu citu perinatÄlu garastÄvokļa traucÄjumu. PÄcdzemdÄ«bu depresijas simptomi, saskaÅÄ ar Mayo klÄ«niku, ietver skumjas, nogurumu, nemiers, bezmiegs, mainÄ«ti ÄÅ”anas paradumi, samazinÄts dzimumtieksme, raudÄÅ”ana, dusmas, nemiers un aizkaitinÄmÄ«ba. Neskatoties uz to, ka daži no Å”iem simptomiem likÄs par vecÄku kursu - piemÄram, zema dzimumtieksme un bezmiegs - citi, piemÄram, bezvÄrtÄ«bas sajÅ«ta, bezcerÄ«ga sajÅ«ta un vÄlÄÅ”anÄs mirt, bija absolÅ«ti biedÄjoÅ”i.
Es negribÄju saskarties ar savÄm bailÄm, jo āātas nozÄ«mÄja, ka viÅiem viÅiem jÄatzÄ«st: es vÄl neesmu piesaistÄ«jis savu meitu tam, kÄ mÄte ir sagaidÄma; bija dienas un naktis, kad es viÅu aizvainoja; bija brīži, kad es gribÄju neko vairÄk kÄ iziet. Å o lietu atzÄ«Å”ana nozÄ«mÄja atzÄ«t, ka mÄtei nebija kaut kas, kas dabiski atnÄca man. Un Ŕī patiesÄ«ba, Ŕī patiesÄ«ba bija postoÅ”a.
VÄl vairÄk - pÄcdzemdÄ«bu depresija. Tas savÄc jÅ«su uztveri par realitÄti un liek domÄt par absurdÄm lietÄm, visu veidu vai neko. Es kÄdu dienu, kad viÅa atteicÄs Äst, es sapratu pie manas meitas. Un mana pÄcdzemdÄ«bu depresija mani pÄrliecinÄja, ka es biju slikta, nepiedienÄ«ga mamma . Es bieži jutos, ka es biju vissliktÄkÄ mamma. Bija dienas, kad es jutu savu meitu necienÄ«gu, un bija brīži, kad es biju pÄrliecinÄts, ka es esmu traks - tik traks, ka, ja cilvÄki uzzinÄtu, viÅi mani aizvedÄ«s no manas meitas. Ja mans partneris, mÅ«su draugi un mÅ«su Ä£imenes zinÄja, ka es biju slims un cieÅ”anas un paÅ”nÄvÄ«bas, viÅi no manis Åem manu meiteni.
TomÄr, lai gan es zinÄju simptomus un es biju pret to, es joprojÄm centos lÅ«gt palÄ«dzÄ«bu. Esmu pÄrÄk noraizÄjies par to, kÄ paskatÄ«ties, ja kÄds uzzinÄtu patiesÄ«bu par mani. Ko domÄ manas spÄļu grupas mammas? Ko saka mani draugi un Ä£imene? Vai mans vÄ«rs mani atstÄs? Es negribÄju saskarties ar savÄm bailÄm, jo āātas nozÄ«mÄja, ka viÅiem viÅiem jÄatzÄ«st: es vÄl neesmu piesaistÄ«jis savu meitu tam, kÄ mÄte ir sagaidÄma; bija dienas un naktis, kad es viÅu aizvainoja; bija brīži, kad es gribÄju neko vairÄk kÄ iziet. Å o lietu atzÄ«Å”ana nozÄ«mÄja atzÄ«t, ka mÄtei nebija kaut kas, kas dabiski atnÄca man. Un Ŕī patiesÄ«ba, Ŕī patiesÄ«ba bija postoÅ”a.
Bet tad, aukstÄ novembra dienÄ, es vairs nespÄju to uzturÄt kopÄ. Es to vairs nevarÄju slÄpt. Es nevarÄju to saglabÄt slepenÄ«bÄ. Mana meita bija spilgta pÄcpusdiena, un viÅa bija zobaina, kliedza, raudÄja un atsakÄs gulÄt. Es darÄ«ju visu, ko varÄju, bet es jutu, ka mana sabruks. Tad man bija redzÄjums; satraucoÅ”a, biedÄjoÅ”a vÄ«zija. Es redzÄju sevi, es turÄju savu meitu, baroju viÅu, Ŕūpojot viÅu un kodÄjot viÅu, un tad nÄkamais, es saspiežot viÅu. GrÅ«ti. Veids, kÄdÄ mÄte nedrÄ«kst turÄt savu bÄrnu.
Kad es atbraucu, viss bija mainÄ«jies. Å Ä« vÄ«zija, kaut arÄ« tÄ nebija Ä«sta, bija Å”ausmÄ«ga. Tas iezÄ«mÄja vienu brÄ«di, kad sapratu, ka man vajadzÄ«ga palÄ«dzÄ«ba. Man ne tikai vajadzÄja palÄ«dzÄ«ba, bet mana bÄrna dzÄ«ve bija atkarÄ«ga no mana palÄ«dzÄ«bas. Es zvanÄ«ju savam Ärstam un tiku. Es aicinÄju savu vÄ«ru un pastÄstÄ«ju viÅam visu. Nu, es viÅam pateicu par visu, izÅemot Å”o redzÄjumu un domas par paÅ”nÄvÄ«bu. Bailes par to, ko viÅÅ” varÄtu domÄt par mani, mani aizturÄja. Bet es Å”o pirmo soli. Es izdarÄ«ju lÄcienu un atzinu, ka kaut kas bija nepareizi.
Å is pirmais solis izglÄba manu dzÄ«vi.
Nekļūdieties, palÄ«dzÄ«ba nebija tÅ«lÄ«tÄja. Protams, mans OB-GYN iederas man tajÄ vakarÄ, un es atstÄju ar recepti, kÄ arÄ« viÅa personÄ«go tÄlruÅa numuru, bet pagÄja mÄneÅ”i, lai iegÅ«tu nepiecieÅ”amos rÄ«kus, lai palÄ«dzÄtu man atgÅ«ties. Medikamentu, meditÄcijas un terapijas mÄneÅ”i. Un kÄdu dienu lietas vienkÄrÅ”i noklikŔķinÄja. TÄ jutÄs kÄ debesis, un es varÄtu paÅemt gaisu. Es jutu siltumu uz Ädas. Es varÄtu justies viss.
Terapija man deva daudz. TÄ man deva droÅ”u, bez sprieduma brÄ«vu telpu, lai runÄtu, izlaistu un dalÄ«tos. Tas man deva perspektÄ«vu. Tas man deva stabilitÄti. Vieta, kur es varÄju atzÄ«t bailes, kas manÄ galvÄ apbrauca. Ar terapiju es sapratu, ka es nebÅ«tu tik nobažījies, ka es biju "ieskrÅ«vÄ manu meitu", ja es viÅai ne mÄ«lu vairÄk nekÄ pati dzÄ«ve. Es nebÅ«tu noraizÄjies, ka es viÅai nodarÄ«ju kaitÄjumu vai kaitÄju viÅai, ja man tas nerÅ«pÄtos. Es atklÄju taustÄmus, noderÄ«gus, atjautÄ«gus veidus, kÄ iegÅ«t nepiecieÅ”amo palÄ«dzÄ«bu. Un, lai gan, atverot sirdi un prÄtu, lai sajustu visu, ko es uzreiz sÅ«kÄt, viss, ko es gÄju, lai atgrieztos pie meitas, bija tÄ vÄrts. PalÄ«dzÄ«bas pieprasÄ«Å”ana deva man otru iespÄju. Es neesmu pÄrliecinÄts, ko es bÅ«tu darÄ«jis bez tÄ.