Es nezināju, ka man bija pēcdzemdību depresija

Saturs:

Lūk, daži reāli runāt par jums: neskatoties uz to, ka esmu reģistrēta medmāsa un ka es strādāju OB nodaļā, kad man bija pirmā meita, es neatpazīstu pēcdzemdību depresiju, kad tas notika ar mani. Es izglītoju vairāk nekā 100 sievietes, ja ne vairāk, par pēcdzemdību depresijas pazīmēm un simptomiem, bet es nesapratu, ka man vispār bija pēcdzemdību depresija. Es nodevu jaunas mātes un otrreizējas mātes un trešās mātes mazliet dzeltenā brošūra, kurā uzskaitītas vērojamās pazīmes un simptomi. Es viņiem norādīju, kā saprast, kā pēcdzemdību depresija nebija neviena vaina, īpaši viņu pašu, un ka tas notika tikai ar dažām sievietēm, ka tas bija medicīnisks stāvoklis un ka tas bija ļoti reāls. Es vērsos pie saviem partneriem un aicināju viņus atrasties, jo jaunajām māmiņām var būt grūti atklāt, kad pēcdzemdību depresija (PPD) notika ar viņiem, tāpēc viņi bija pirmās aizsardzības līnijas.

Es zināju visas šīs lietas. Es tik labi zināju viņus, ka es varēju viņus gulēt miega laikā. Bet es tomēr par viņiem to nedomāju. Lai gan es nekad neesmu devies pie ārsta un saņēmu klīnisku diagnozi, jo es nesapratu, ka kaut kas bija nepareizi, es zinu, ka man bija pirmā dzemdību depresija ar savu pirmo bērnu. Es zinu, ka man tas bija, jo es piedzīvoju diezgan standarta PPD simptomus: sajūta, ka es biju miglā, zaudēja interesi par gandrīz visu, bezcerības un izmisuma sajūtas, galēju vainu, miega traucējumus un nevērtību.

Es godīgi mīlēju visu, kas saistīts ar savu meitu, un man ir tik brīnišķīgas atmiņas par pirmo gadu kopā, bet es arī jūtos, ka es to daudz neatceros, jo es biju ieslodzīts kādā tumsas miglā. Es varu spilgti atcerēties, ka viņai stumtu viņas bērnu rozā šūpoles ārā, kur es pavadīju katru dienu atsevišķi, tikai mani un viņas, un domāju, kāda veida māte jūtas bēdīga, kad viņai ir tik daudz? Es godīgi domāju, ka es biju briesmīgs cilvēks, kurš pat jutās par vienu unciens skumjas, kad man bija virs jumta jumts, skaists un veselīgs bērns un saule mūsu mugurā.

Mēs runājām par manu "pārmaiņām" un veidiem, kā man palīdzēt justies labāk, bet, godīgi sakot, es domāju, ka dziļi, mēs abi jutāmies kā tāds, kā man bija sajūta bija diezgan normāla visam, ko mēs esam bijuši. Tikai tagad es saprotu, ka tas droši vien nebija.

Bet skumjas, ko es jutu, ne vienmēr bija mana vaina, un vainu, ko es uzskatu par sevi, tikai tas veicināja. Es ienīstu sevi, jo mana doma nebija tīra saule un varavīksnes, un, kad es neizbēgami darīju, es jutos kā nepateicīgākais cilvēks visā pasaulē. Mans vīrs un es mazliet runājām par savām jūtām, bet neviens no mums nekad nav pieminējis vai pat domājis par klīnisku problēmu. Neskatoties uz to, ka tik daudzām citām māmiņām ir bijusi informēta par PPD un saprast, ka tā ir garīga slimība, tāpat kā jebkura cita, es tomēr nespēju šo saikni.

Mēs runājām par manu "pārmaiņām" un veidiem, kā man palīdzēt justies labāk, bet, godīgi sakot, es domāju, ka dziļi, mēs abi jutāmies kā tāds, kā man bija sajūta bija diezgan normāla visam, ko mēs esam bijuši. Tikai tagad es saprotu, ka tas droši vien nebija. Esmu negaidīti guvis grūtniecību mana vecākā koledžas gadā un mans draugs, un es apprecējos, pārvietojos, absolvējis, sāku darbu, bija bērns, un sešu mēnešu laikā strādāju ar divām hospitalizācijām, tāpēc mazliet stresa un dezorientācijas gaidīšana, vai ne? Es domāju, ka mums abiem nebija ne jausmas, kas "normāls" bija kā vairs.

Lietas mainījās, kad mana meita kļuva par 1 gadu vecu. Es varēju pāriet uz dienas maiņas pozīciju, kas palīdzēja manam miega trūkumam, mans vīrs beidzis koledžu un atrada darbu kā skolotājs, kas no manis atņēma kādu finansiālu spiedienu, un es atgriezos skolā, lai darītu kaut ko sev. Es joprojām esmu diezgan pārliecināts, ka stundas brauciens, lai nokļūtu klasē, saglabāja manu veselību vairāk nekā jebkad, ko es iemācījos savā maģistra programmā.

Bet jautājums ir, man ir paveicies. Man ir paveicies, jo mana depresija varēja ļoti labi pagriezt otru ceļu un virzīties tālāk uz tumsas ceļu. Lēnām es varēju saprast, ka sajūta, kas pazudusi miglā un nepārtraukti raudāja, nebija tas, par ko māte bija. Ir grūti precīzi noteikt, kas ir mainījies, bet tas bija acīmredzams, kad smadzeņu slēdzis manā galvā atgriezās "normālā stāvoklī". Man atkal bija enerģija, es cerēju uz dzīvi, nevis pamodos, baidoties dienā, kas bija bezgalīga pirms manis, un es jutos vairāk kā es, pats es biju pirms bērna piedzimšanas. Spēja piedzīvot prieku atkal jutās kā atdzimšana manai dvēselei.

Atskatoties atpakaļ, es vēlos tik daudz, ka es būtu sapratis, ka bērna uzņemšana nenozīmē, ka jūsu dzīvei jūtas kā bezgalīgs melns migla. Un es vēlos, lai es būtu atklāti runājis par to, kā es cīnījos, lai mēģinātu darīt visu, bez kādas palīdzības - vispār. Es vēlos, lai es zināju, ka zinu, ka bērnam nav absolūtas ciešanas. Ka tas varētu būt grūti un jautri, un tas bija labi justies gan tajā pašā stundā - dažreiz pat tajā pašā elpa.