Fakts, ka mans bÄrns aug, nav neko skumjÅ” - vispÄr
LÄ«dz Å”im manÄ dzÄ«vÄ man nav bijis lielÄkas prieka nekÄ mamma. Pat ar visu darbu un pÅ«liÅiem, miega trÅ«kumu, izsmelÅ”anu un tempu maiÅu, tieÅ”Äm nav veids, kÄ aprakstÄ«t prieku un brÄ«numu, ka tas ir augt, piedzimt un pacelt nelielu cilvÄku. VÄrojot manu meitu, kas pÄdÄjo deviÅu mÄneÅ”u laikÄ mainÄs un attÄ«stÄs no mazuļa lÄ«dz jaunai meitenei, man ir raduÅ”ies daudzi emocionÄli mirkļi, bet es atsakos no skumjas par manu bÄrnu.
Es nevaru teikt, ka es neesmu saplÄsuÅ”as asaras pÄc tam, kad viÅai bija pirmÄ vannas istaba vai pirmo reizi sasniedza savu seju. Esmu pÄrliecinÄts par emocijÄm - es varÄtu justies kÄ robots, ja man nebÅ«tu - bet, kad tas noticis, es neuzturos skumjas vietÄ. SaskaÅÄ ar WhatToExpect.com, mana meita lÄ«dz Å”im deviÅos dzÄ«ves mÄneÅ”os ir piedzÄ«vojusi 18 pagrieziena punktus. TurpmÄkajos 15 mÄneÅ”os mums vÄl ir vairÄk nekÄ ducis vairÄk, un Å”ajÄ jautÄjumÄ, pÄrÄjÄ viÅas dzÄ«vÄ. BÄrnÄ«ba ir virkne pirmo, un tÄ, kÄ es to redzu, mana reakcija uz visu, ko viÅa piedzÄ«vo pirmo reizi, var vai nu mudinÄt viÅu izpÄtÄ«t, vai nejauÅ”i apkaunot viÅu par augÅ”anu - un es vÄlos, lai mana meita vienmÄr justos kÄ viÅas atbalsts aug un kļūst neatkarÄ«gÄks.
Mana pieeja mÄtei Å”ajÄ jomÄ izriet no manas paÅ”as cÄ«Åas par neatkarÄ«bu kÄ pieauguÅ”o, pamatojoties uz manu vecÄku pretestÄ«bu āļaujot man iet.ā TÄtad, pat pirms viÅas dzimÅ”anas es nolÄmu nekavÄjoties sÄkt praktizÄt izÄ«rÄÅ”anas mÄkslÄ. Tas bija apmÄram Äetrus mÄneÅ”us ilga zÄ«me - kad viÅa gandrÄ«z gÄja uz priekÅ”u - kaut kas noklikŔķinÄja uz manis. Tas bija pirmais lielais ar kustÄ«bu saistÄ«ta attÄ«stÄ«ba un tas, kas man deva iespÄju praktizÄt to, ko es biju sludinÄjis. Es atceros, ka ievietojis videoklipu par sociÄlo mediju, kas viÅai bija apgrÅ«tinoÅ”i apgÄžama, jo viÅa mÄÄ£inÄja satvert rotaļlietu, kas tikko nebija pieejama. Video, viÅas tÄvs un es mudinÄjÄm viÅai paÅ”am rotaļÄties uz rotaļlietu, nevis vienkÄrÅ”i dot to viÅai. MÄs viÅu vadÄ«jÄm gar ceļu, turot roku tur un tur kÄju, lÄ«dz rotaļlieta bija viÅas rokÄs. Es uzrakstÄ«ju videoklipu: "Tas ir tas, kas man ir vecÄkiem. MÄ«lestÄ«ba. MÄcÄ«t. Å is izteiciens ir pilnÄ«gi piemÄrs manai pieejai: ne pamudinÄt viÅu, ne palÄninÄt viÅu, lai sasniegtu starpposma mÄrÄ·us, bet gan piesaistÄ«tu savu laika grafiku un vienkÄrÅ”i svinÄt kopÄ ar viÅu, kad tas notiek.
Man nav taisnÄ«ba, ka viÅas mÄtei jÄuztur bÄrnÄ«bÄ, jo jÅ«tos, ka viÅa aug pÄrÄk strauji. TÄ ir mana mÄtes atbildÄ«ba darÄ«t visu iespÄjamo, lai palÄ«dzÄtu viÅai kļūt par spÄjÄ«gu indivÄ«du neatkarÄ«gi no viÅas dzÄ«ves posma - un tas dažreiz nozÄ«mÄ izlaist.
Es zinu, ka vairums mÄ«loÅ”o vecÄku jau veicina savu bÄrnu izaugsmi, un ir pilnÄ«gi dabiski justies nostalÄ£iski pÄr savu agrÄko dzÄ«ves posmu. Bet es esmu nolÄmis neļaut sevi teikt, piemÄram, āEs vÄlos, lai jÅ«s vienkÄrÅ”i paliktu mazliet, ā āTu tik tikko bija, ā vai āLÅ«dzu, pÄrtrauciet augtā skaļi manas meitas priekÅ”Ä, jo viÅa vecumÄ vai pat domÄju to sev. Tas mani neuztraucas, kad viÅa aug, un tÄ savtÄ«gi koncentrÄjas uz savu vajadzÄ«bu saglabÄt savu āmazo bÄrnuā, nevis audzÄt savu attÄ«stÄ«bu labi pielÄgotÄ bÄrnÄ, pusaudÅ¾Ä un pÄc tam pieauguÅ”Ä.
Tas nenozÄ«mÄ, ka es nerakstu savus sasniegumus un panÄkumus. Man un viÅas ikdienas žurnÄlam ir bÄrnu grÄmata, lai ierakstÄ«tu mazus mirkļus savos pirmajos gados. Es tikai apzinos nepiecieÅ”amÄ«bu lÄ«dzsvarot Å”o vÄlmi izbaudÄ«t to visu ar telpu, lai ļautu viÅai bÅ«t paÅ”ai personai pat kÄ zÄ«daiÅam, nevis tikai sevis paplaÅ”inÄÅ”anai. Man nav taisnÄ«ba, ka viÅas mÄtei jÄuztur bÄrnÄ«bÄ, jo jÅ«tos, ka viÅa aug pÄrÄk strauji. TÄ ir mana mÄtes atbildÄ«ba darÄ«t visu iespÄjamo, lai palÄ«dzÄtu viÅai kļūt par spÄjÄ«gu indivÄ«du neatkarÄ«gi no viÅas dzÄ«ves posma - un tas dažreiz nozÄ«mÄ izlaist.
Kad es pirmo reizi sÄku darÄ«t lietas bez tÄm, tai bija jÅ«tama, ka viÅi mani zaudÄja, nevis esot izvÄlÄjuÅ”ies atlaist, un es nekad nevÄlos, lai mana meita justos Å”ÄdÄ veidÄ, ja es to varu palÄ«dzÄt.
ReizÄm es baidos, ka mana mentalitÄte pret manu mazuļa pagrieziena punktiem un izaugsme mani liks atdalÄ«ties vai tÄlu. Vai viÅa pieaugs, nezinot, cik lepna esmu par viÅu, jo es nevÄlos veikt masveida emocionÄlu darÄ«jumu no viÅas notikumiem? Es nevÄlos bÅ«t pretÄjs gals. Es tikai vÄlos, lai viÅa zinÄtu, ka viÅa ir brÄ«va. Jo es redzu visus pÄrÄjos, kas pÄrspÄj (pÄc manÄm domÄm), es dažreiz jÅ«tos, ka esmu darÄ«jis pÄrÄk lielu darÄ«jumu, lai nevajadzÄtu pÄrÄk lielu darÄ«jumu. Man ir kÄrdinÄjums nokļūt pie tÄ, kÄ viÅa vairs nav āmazā, bet es to vienkÄrÅ”i negribu.
Es acÄ«mredzot nevaru atcerÄties savu vecÄku reakciju uz Å”iem agrÄ«najiem pagrieziena punktiem, kad es biju augoÅ”s, bet es atceros pirmo nepamatotas vainas stingumu, ko jutu, kad sÄku veikt dažus savus lÄmumus kÄ pusaudzis. Es nekad neesmu jutis, ka mani vecÄki dzÄ«voja manÄ vietÄ, bet, manuprÄt, viÅi redzÄja savus sasniegumus arÄ« kÄ sasniegumus. TÄtad, kad es pirmo reizi sÄku darÄ«t lietas bez tÄm, tai bija jÅ«tama kÄ viÅi zaudÄja mani, nevis bÅ«t tie, kas izvÄlÄjÄs atlaist, un es nekad nevÄlos, lai mana meita justos Å”ÄdÄ veidÄ, ja es to varu palÄ«dzÄt.
Mana mamma saka, ka mÄte visbiežÄk sÄp visvairÄk, ja ir sasniegti pagrieziena punkti: pÄc pirmÄm dažÄm asarÄm bÄrns laimÄ«gi ieplÅ«st pirmajÄ skolas dienÄ, kamÄr viÅu mamma sÄž automaŔīnÄ un kliedz; kazlÄns nevar gaidÄ«t, lai pirmo reizi brauktu ar viÅu, kamÄr viÅu mamma uztrauc viÅu droŔību; bÄrns pÄrvietojas savÄ kopmÄ«tnes istabÄ, neatskatoties, kamÄr viÅu mamma sÄž mÄjÄs uz meitas gultas. Un, lai gan mana mamma pilnÄ«bÄ sagaida, ka mans meitene pÄrdzÄ«vos Å”os paÅ”us scenÄrijus, es plÄnoju pÄrsniegt viÅas cerÄ«bas. NesaÅem mani nepareizi, es saÅemu sirdi aiz noskaÅojuma, bet kÄpÄc man jÅ«tos tik skumji, kad mana meitene aug? Crying (skumjÅ” veids), satraucoÅ”s un sÄrojoÅ”s nav mana ideja par to, ko es gribu, lai mamma izskatÄ«tos man. Es nevÄlos, lai manÄ meitÄ, kad viÅa attÄ«sta un dara jaunas lietas, un mana patiesÄ emocija no viÅas slÄptu savu laimÄ«go seju. Es vÄlos, lai pirmÄ reakcija uz elationu bÅ«tu vienÄ«gÄ reakcija, jo mana dzÄ«ve ir pÄrÄk Ä«sa, lai kaut kas cits.
Es nevÄlos, lai kÄds no maniem bÄrniem justos kÄ viÅiem jÄbÅ«t vai paliktu noteiktÄ veidÄ, jo, pirmkÄrt, es saprotu, ka dzÄ«ve notiek Ätri. Es cenÅ”os to visu aptvert, jo tÄ nedzÄ«vo mana bÄrna pagÄtnÄ, ne arÄ« nÄkotnÄ, un es gribu to paÅ”u arÄ« mana meita.