Viena lieta, ko es vēlos kādam man pastāstÄ«t pirms mana dēla dzimÅ”anas

Saturs:

Es biju sajÅ«smā, ka vairumam savu draugu un Ä£imeni es uzzināju par savu grÅ«tniecÄ«bu un sekojoÅ”o braucienu uz mātes vecumu, bet es biju ļoti satraukti, lai pastāstÄ«tu saviem bērniem, kuri jau ir paveikuÅ”i, jau-pilnÄ«gi klÄ«st dzimuÅ”os draugus ar bērniem. drÄ«z pievienojās rindām. Es zināju, ka es varÄ“Å”u mācÄ«ties no savas pieredzes, labāk sagatavoties darbam un dzemdÄ«bām, pateicoties savām zināŔanām, un jÅ«tos visapkārt vairāk pilnvarotu, zinot, ka citas sievietes, kuras mÄ«lēju un uzticēju, jau bija caur visu, ko es biju noraizējies un nervu par . Tā vietā es (lielākoties) dzirdēju Å”ausmu stāstus par traumatiskiem dzemdÄ«bām, kas bija kopÄ«gi sāpÄ«gi detalizēti, un visi bija domāti, lai mēģinātu pārliecināt mani par dzimÅ”anas vietu mājās, nevis lai sniegtu slimnÄ«cā ar ārstiem, medmāsām un piekļuvi sāpju ārstÄ“Å”anai. Atskatoties atpakaļ, es vēlos, lai kāds man teica, ka viņi zināja, ko es plānoju. Es vēlos, lai kāds bÅ«tu stāvējis manā stÅ«rÄ«, kā es to darÄ«ju. Viena lieta, kas man vajadzēja dzirdēt, pirms es dzemdēju, bÅ«tu bijis tā, ka es varētu to darÄ«t un ka cilvēki ticēja man.

Es sāku apŔaubīt ārstu un medmāsu komandu, kuru agrāk biju īpaŔi apmierināts un pārliecināts. Es pat sāku apŔaubīt sevi.

Tā vietā mani bombardēja ar sliktākajiem scenārijiem, kas padarÄ«ja manu dabisko pesimismu par cerÄ«gu un pozitÄ«vu. Tā vietā, lai justos gatavs, es jutos manipulētam. Es zināju, ka daudzi draugi tikai dalÄ«jās savā personÄ«gajā pieredzē (un daži, kas nebija viņu, bet viņu draugi un / vai Ä£imenes locekļi), un, protams, Å”ie stāsti ir pelnÄ«juÅ”i, lai viņus stāstÄ«tu. Bet es arÄ« jutos, ka es biju Ä·Ä«lnieks notiekoÅ”ajās debatēs par to, kas bÅ«tu jāuzskata par ā€žlabākoā€ veidu, kādā sieviete var dzemdēt, un katrs biedējoÅ”s stāsts bija neliels, smalks, nedaudz izzinoÅ”s, bet galvenokārt labs nodoms. lai mani redzētu daudzpusÄ«gu un sarežģītu diskusiju vienu pusi. Man Ŕķiet, ka tā vietā, lai pārliecinātos, ka es jutos labi, katrs padoms atstāja mani bažas, ka es darÄ«ju kaut ko nepareizi.

Tātad, tā vietā, lai sajustu pilnvaras, es tikai jutos nobijies.

Bailes ir spēcÄ«gs motivētājs, un, ja sievietēm tiek pastāvÄ«gi teikts, ka dzemdÄ«ba slimnÄ«cā ir gandrÄ«z kā ārkārtas c-sekcijas garantÄ“Å”ana, paÅ”apziņas Å”aubas kļūst par otro dabu. Cilvēki brÄ«dināja, ka es bÅ«Å”u spiests uz epidurālu, un tas, bez Å”aubām, novedÄ«s pie IV Pitocina maisiņa, un, kad darbaspēks nepalielinājās iepriekÅ” noteiktā grafikā, es bÅ«tu spiests veikt ārkārtas situāciju. sadaļa. Es sāku apÅ”aubÄ«t ārstu un medmāsu komandu, kuru agrāk biju Ä«paÅ”i apmierināts un pārliecināts. Es pat sāku apÅ”aubÄ«t sevi. Vai man bÅ«tu iespēja piestiprināt sevi un savu plānu, ja nepiecieÅ”ams? Vai es tieŔām daru pareizo? Vai es esmu pieļāvusi lielu kļūdu, kas varētu apdraudēt manu dēlu? Vai es pat zinu, ko ellē es ar kaut ko daru savā dzÄ«vē? Vai man pat vajadzētu kļūt par māti?

Ne reizi viņi mani tiesāja, un es nekad neesmu atklājis vilcināŔanās gaisu vai atturÄ«gu attieksmi. Kad es teicu, ka nevēlos Pitocinu, medmāsa pamāja, ārsts teica, ka labi, un es neesmu piespiests neko, kas nejutās labi vai nevajadzÄ«gi.

Pirms Å«dens sabrukÅ”anas es zināju, ka mana dzimÅ”ana bÅ«s grÅ«ta. Sākumā es biju grÅ«tniece ar dvīņiem, bet 19 nedēļas zaudēja bērnu. BÅ«tu jāpiegādā miruÅ”ais dvīņi un dubultoÅ”anās, kas vēl aizvien auga un sita, kā arÄ« vilcinājās, kas radÄ«ja dažas iespējamās komplikācijas un problēmas. Es biju gatavs strādāt slimnÄ«cā, un es centÄ«Å”os strādāt bez narkotikām un piegādi, bet, ja nepiecieÅ”ams, man bÅ«tu piekļuve medikamentiem. SlimnÄ«ca man nodroÅ”ināja dzemdÄ«bu bumbu, dzemdÄ«bu vannu, brÄ«vÄ«bu staigāt zālēs un kaut ko citu, kas, manuprāt, palÄ«dzētu man nogādāt mÅ«su dēlu pasaulē. Tā bija sarežģījumu dēļ, ka es zināju - pat pēc dzirdamu stāstu un biedējoÅ”u situāciju uzklausÄ«Å”anas -, ka es izdarÄ«ju pareizo izvēli. Mājokļa piedzimÅ”ana mums nebija iespēja, lai sāktu, tāpēc mums bija jāturpina ievērot mÅ«su plānu, jo, labi, tas bija vienÄ«gais plāns, kas man un manam bērnam droÅ”i strādās.

Es nejautāju draugiem un kolēģiem mammas padomu, lai es baidÄ«tos pieņemt tādas paÅ”as izvēles, kādas viņiem bija; Es pieprasÄ«ju viņu godÄ«gus atzinumus, lai es varētu justies apstiprinātā un pārliecinātāk par savu pieredzi.

Galu galā man bija brÄ«niŔķīga pieredze dzemdÄ«bu slimnÄ«cā. Es staigāju darba un piegādes zālēs un izmantoju dzimÅ”anas bumbu un izmēģināju savu roku dzimÅ”anas vannā. Es biju iekļauts katrā sarunā, nevis runājis uz vai pie, un es jutos, ka katra mana dzimÅ”anas plāna daļa - pat un it Ä«paÅ”i, kad tā mainÄ«jās - tika godināta. Kad sāpes kļuva pārāk daudz, un 10 stundu ārstnieciskā darbaspēka nodeva, es teicu māsām, ka es gribēju mainÄ«t savu plānu un lÅ«dza, lai viņi man dotu epidurālu. Ne reizi viņi mani tiesāja, un es nekad neesmu atklājis vilcināŔanās gaisu vai atturÄ«gu attieksmi. Kad es teicu, ka nevēlos Pitocinu, medmāsa pamāja, ārsts teica, ka labi, un es neesmu piespiests neko, kas nejutās labi vai nevajadzÄ«gi. Kad pienāca laiks stumt, es darÄ«ju, un es jutos pilnÄ«gi kontrolē un brÄ«niŔķīgi pilnvarots.

Kādam vajadzētu bÅ«t ikvienam, kas dalās savā dzimÅ”anas stāstā. NeatkarÄ«gi no tā, vai jÅ«s ticat plānotajām c-sekcijām, vai arÄ« domājat, ka sievietēm ir jādodas savās pagalmās dabiskā tuksnesÄ«, sniedzot sievietēm faktisku, neobjektÄ«vu informāciju, lai viņi varētu justies pilnvaroti pieņemt savus lēmumus, ir galÄ«gais mērÄ·is. Es nejautāju draugiem un kolēģiem mammas padomu, lai es baidÄ«tos pieņemt tādas paÅ”as izvēles, kādas viņiem bija; Es pieprasÄ«ju viņu godÄ«gus atzinumus, lai es varētu justies apstiprinātā un pārliecinātāk par savu pieredzi. Es lÅ«dzu padomu un palÄ«dzÄ«bu, jo es cerēju, ka viņi atcerēsies, kā viņi jutās, kad viņi atradās manā amatā, un ka viņi atceros, ka tas, kas darbojas dažiem, nedarbojas citiem.

Lai gan es esmu neticami lepns un apmierināts ar to, kā es atveda savu dēlu Å”ajā pasaulē, es nekad domāju, ka tas ir noderÄ«gi, daloties ar katru sliktāko scenāriju, jo kaut kur, tieÅ”i tagad, tur ir sieviete, kura vienkārÅ”i uzzināja, ka viņa ir stāvoklÄ« un viņa jau domā par savu dzimÅ”anas plānu. Viņa darÄ«s to, ko mēs visi darÄ«jām: jautājiet saviem tuvajiem draugiem daudz jautājumu un izpētiet labāko praksi, kas vēlas, lai mācÄ«tos no citiem, un sagatavotos pēc iespējas labākai, ja vien iespējams un justies kā pilnvarota. Es gribu, lai viņa justos kā viņa to var darÄ«t, jo es zinu, ka viņa var. Tas ir tas, ko es vēlos dzirdēt.

IepriekŔējais Raksts Nākamais Raksts

Ieteikumi Māmiņāmā€¼