Kāpēc mēs svinam Ziemassvētkus, pat ja mēs neticam Dievam

Saturs:

Å ogad, tāpat kā katru gadu pirms un katru gadu, mana Ä£imene svinēs Ziemassvētkus kopā, nekoncentrējoties uz reliÄ£iju. Mans partneris un es esam agnostiÄ·i, kuri esam apzināti nolēmuÅ”i nepiedāvāt saviem bērniem kādu noteiktu pārliecÄ«bu kopumu, galvenokārt tāpēc, ka mēs paÅ”i neticam nevienai no Ŕīm lietām. Ja vēlāk dzÄ«vē mans dēls un mana meita kaut kādā brÄ«dÄ« tic ticēt, tas ir lieliski. LÄ«dz tam mēs koncentrējamies uz morāli humānistiskiem un altruistiskiem iemesliem, tādām lietām kā dāsnums, taisnÄ«gums un laipnÄ«ba (vienmēr ar paÅ”aizsardzÄ«bas brÄ«dinājumu vispirms).

Esmu pametusi savu katoļu audzināŔanu (galvenokārt viņu viedokļu dēļ par LGBTQ jautājumiem un saviem jautājumiem saistÄ«bā ar seksualitāti), un mans partneris lÄ«dzÄ«gi atteicās no luterāņu identitātes. Mēs vairs neesam reliÄ£iski. Es domāju, ka jÅ«s varētu teikt, ka neesam kristieÅ”i - jo mēs neticam, ka Jēzus bija dieviŔķs; tomēr kultÅ«ras ziņā mēs esam kristieÅ”i, proti, svētku dienās un stāsti, kurus mēs esam izauguÅ”i. Lai gan man nav prakses, es joprojām jÅ«tos katoļu daudzos veidos. Man ir liela Ä«ru Ä£imene. Man joprojām ir mÄ«lestÄ«ba pret svētajiem. Es joprojām jÅ«tos kā mājās katoļu kāzas un bēres. Es joprojām svinēju kristÄ«gās brÄ«vdienas, tostarp Ziemassvētkus.

Tomēr, es esmu nonācis pie iemesliem, kāpēc es svinēju Ziemassvētkus ar saviem bērniem: es joprojām vērtēju tradīcijas un uzsvaru uz kopību un dāsnumu, kas nāk kopā ar brīvdienu.

Tāpēc es joprojām runāju par Jēzus dzimÅ”anu. Man joprojām ir mazs dzimtenes komplekts, un mani bērni mÄ«l aplÅ«kot mazo bērnu Jēzu savās pļavās. Tā vietā, lai uzsvērtu, ka viņŔ ir Dieva dēls, es esmu stāstÄ«jis par dāsnumu. Galu galā, ļoti grÅ«tniecei un darbam Marijai bija nepiecieÅ”ama vieta, kur gulēt un nodot savu bērnu. Viņas vÄ«rs darÄ«ja visu iespējamo, lai atbalstÄ«tu un nodroÅ”inātu viņu. Un jauks nama turētājs redzēja, ka viņiem vajadzēja un piedāvāja visu, ko viņŔ varēja: patversme kÅ«tÄ«. Tas ir jauks stāsts.

Tas ir ne tikai jauks stāsts, bet arÄ« savlaicÄ«gs, ņemot vērā paÅ”reizējo SÄ«rijas bēgļu krÄ«zi. Es vēlos, lai mani bērni zinātu un saprastu patieso dāsnumu, lai viņi padarÄ«tu pasauli par labāku vietu. Es domāju, ka tas ir globālā lÄ«menÄ«, bet arÄ« personÄ«gā. Es gribu, lai viņi sēdētu blakus bērnam, kurÅ” ir vientuļŔ autobusā.

Lai soli pa solim aizņemtu laipnÄ«bu, mēs lasām The Little Drummer Boy (ar manu mīļāko ilustrāciju: Ezra Jack Keats). Å Ä« grāmata stāsta par mazu zēnu, kurÅ”, neraugoties uz bagātÄ«bu un dāvanu, lai dotu Jēzum, nolemj dāvanu, ko viņŔ var dot, spēlēt viņa bungu viņam. Mēs runājam par to, kā mums vienmēr ir kaut ko dot, pat ja tā nav dārga dāvana.

Mēs iepriecināmies. Mēs esam sākuÅ”i jaunu tradÄ«ciju, izvēloties rotaļlietas, ko mēs vairs neizmantojam, un ziedojot tos. Tagad, kad mans dēls ir pietiekami vecs, lai saprastu, viņŔ ar prieku ļauj aiziet no mazāk izmantotajām rotaļlietām un ir priecÄ«gs, ka viņi padarÄ«s citus bērnus laimÄ«gus. Protams, ir jēga padarÄ«t vietu jaunajiem, kurus viņi, protams, saņems, bet viņi ir priecÄ«gi atdot rotaļlietas citiem bērniem, kuriem tie ir nepiecieÅ”ami. Es ļāva manam dēlam izvēlēties mazus priekÅ”metus mÅ«su tuvākajiem draugiem un Ä£imenei. ViņŔ palÄ«dz man aplaupÄ«t. ViņŔ priecājas redzēt viņu reakcijas, atverot dāvanas, ko viņŔ izvēlējās. Manam tēvam ir pāris zeÄ·es, kas izskatās kā hamburgeri, un mans dēls smaida, kad viņŔ redz savu vectēvu valkājot viņus - tas ir, viņa prieks, bieži.

Ja dāsnums ir galvenā mācība un tradīcija, mans partneris un es gribu, lai kopība nebūtu tik tālu aiz tā. Šis ir gadalaiks, kad mēs ieliekam ģimenes laiku virs visām lietām.

Tas ir tik pievilcÄ«gi Å”ajā gadalaikā, kad dienas ir visÄ«sākajā laikā, lai aplaupÄ«tu sirdi un mājās un koncentrētos uz viena otras uzņēmumu un izbaudÄ«tu lietas kopā. Vairāk laika pavadām virtuves cepÅ”anā. Mēs lasām daudz grāmatu kopā. (Mani bērni katru dienu decembrÄ« iegÅ«st jaunu grāmatu, kad rēķināmies uz Ziemassvētkiem.) Mēs veltām savu laiku, rÅ«pÄ«gi dekorējot māju. Mēs kopā skatāmies brÄ«vdienu filmas.

Kopumā mēs izmantojam visas iespējas, lai darÄ«tu visu kopā. Faktiski, Ziemassvētku tuvums ziemas saulgriežam nav nejauŔība. Un visi svētki un gaismas un jautrs Ä£imenes laiks palÄ«dz saglabāt savu depresiju. Es uzskatu, ka, ņemot vērā to, ko gaidÄ«sim un plānosim, tas ļaus nodot laiku lÄ«dz ilgākām dienām, kad man ir vieglāk. Ir jēga, ka mÅ«su senči izvēlētos Å”o laiku svētkiem un svinÄ«bām: viņi tikko mēģināja nenonākt riekstiem bez pietiekami daudz saules gaismas.

Mums nav bijis problēmu svinēt Ziemassvētkus un izbaudÄ«t visas tās tradÄ«cijas, nepaskaidrojot, ka Dievs ir Ŕī visu zinoŔā bÅ«tne, ka mums vajadzētu baidÄ«ties un cienÄ«t un mÄ«lēt visu. Un par to es priecājos, jo man bija viena lieta, ar kuru es cÄ«nÄ«jos. Augot, es gribēju bÅ«t mÅ«Ä·ene, un mana lielākā vēlme bija bÅ«t svētajam, un tomēr es cÄ«nÄ«jos, lai mÄ«lētu bÅ«tni, kuru es nekad nebiju saticis vairāk, nekā es mÄ«lēju savus vecākus.

PastāvÄ«gi teicis, ka man vispirms bÅ«tu jāievieto Dievs, bija man patieŔām grÅ«ts un neiespējams. Es jutu, ka pat tad, kad es centos tik labi, kā es varētu bÅ«t labs katoļsirdÄ«gs, es nokrita. Es nevēlos, lai mani bērni bÅ«tu labi, jo viņiem jābÅ«t. Es vēlos, lai viņi bÅ«tu labi, jo tas ir pareizi, un tāpēc, ka tas novedÄ«s pie viņiem laimÄ«gākas un piepildÄ«tākas dzÄ«ves. Es arÄ« vēlos, lai viņi novērtētu dzÄ«vÄ«bu pēc nominālvērtÄ«bas. Daudzos veidos es jutos kā augt, lai ticētu katram brÄ«numainajam un burvÄ«gajam katolicismam, kas padziļināja realitāti.

Kad es sapratu, ka es nepiekrÄ«tu visām BaznÄ«cas mācÄ«bām, es no baznÄ«cas esmu izmisis. Es visu ticēju: brÄ«numiem, svētajiem, sargiem eņģeļiem, debesÄ«m, ellei, Jēzum skatoties uz mani; Marija skatās uz mani. Es ticēju, ka, ja es bÅ«tu pietiekami laba meitene, es no tā saņemtu brÄ«numu. Protams, tas labākajā gadÄ«jumā Ŕķiet bērniŔķīgs un sliktākajā gadÄ«jumā smieklÄ«gi savtÄ«gs, bet es biju bērns. Tas bija kā brÄ«dis, kad es atklāju, ka Ziemassvētku vecÄ«tis vēlreiz nepastāv, tikai tik daudz sliktāk.

Tas ir daļa no iemesla, kāpēc mēs nesakām saviem bērniem par Santa. Vai arÄ«, protams, viņŔ nāk uz augÅ”u, jo viņŔ ir visur, un jā, mēs esam apmeklējuÅ”i viņu tirdzniecÄ«bas centrā. Bet mēs neizliekamies kā jebkura dāvana zem koka. Mēs nepievienojam burvju, ja nav.

Neskatoties uz to, mans dēls ir nolēmis, ka viņŔ tic Santa Claus, jo es viņam pateicu, ka viņŔ var izvēlēties, ko viņŔ uzskata. Tas noteikti sagatavoja mani lielākiem jautājumiem par dzÄ«vi, ko viņŔ varētu nākt klajā, kad viņŔ kļūst vecāks. ViņŔ izvēlas ticēt, un es to neatsaucu vai pilnÄ«bā iet kopā. Tikai tāpēc, ka viņŔ izvēlas ticēt Santa, nenozÄ«mē, ka es dodu kādam, ko es neticu par dažām dāvanām, kuras esmu gotten saviem bērniem.

BrÄ«vdienās ir pietiekami daudz burvju bez faktiskas burvÄ«bas. Man nav nepiecieÅ”ams Ziemassvētku vecÄ«tis vai ticēt, ka Jēzus ir Dieva zemes izpausme, lai baudÄ«tu Ziemassvētkus. Man vajag savu Ä£imeni, varbÅ«t koku un labu mÅ«ziku. Neliels olu ogurs nebÅ«tu ievainots. Man vajag tradÄ«cijas un es esmu pateicÄ«gs par mÅ«su ērtÄ«bām. Man ir jādod dāsni. Man ir jāsniedz kultÅ«ra un tradÄ«cijas, kuras mans bērns bagātinās pārējo savu dzÄ«vi. Ja tas nav maÄ£ija, es nezinu, kas tas ir.

IepriekŔējais Raksts Nākamais Raksts

Ieteikumi Māmiņāmā€¼