Mana OB-GYN ignorēja manu dzimÅ”anas plānu un uzliek manas dzÄ«ves riskus

Saturs:

Kad es biju grÅ«tniece ar savu pirmo bērnu, es zināju, kādu dzimÅ”anas veidu es gribēju. Es gribēju, lai bÅ«tu dabiska un neapstrādāta dzimÅ”ana. Es uzticējos savam Ä·ermenim. Es gribēju redzēt to vissteidzamākajā, neapstrādātajā stāvoklÄ«. Tomēr tajā paŔā laikā es zināju, ka mana sāpju tolerance var nebÅ«t visa, ko es biju krekinga. Es biju atvērts idejai par epidurālu. Es biju atvērts saviem plāniem. Es zināju, ka ir mainÄ«gie, kurus es nevarēju kontrolēt, kad nāca pie savvaļas nezināmā, kas bija dzimÅ”anas. Tātad, kad es izveidoju savu dzimÅ”anas plānu, es to darÄ«ju ar sāls graudu. Tas bija mans labākā scenārija plāns.

Savā treÅ”ajā trimestrÄ« sāku savu dzimÅ”anas plānu ar savu ārstu. Es viņam pateicu, ka es gribēju izmēģināt nevēlamu dzimÅ”anu, Ä«paÅ”i vienu bez Pitocina vai epidurālas, ja mēs to varētu izvairÄ«ties. Es jautāju, vai tas palÄ«dzētu viņam iepriekÅ” redzēt manu dzimÅ”anas plānu, ja varbÅ«t man bÅ«tu jānodod mana nākamā iecelÅ”ana, lai mēs varētu to pāriet. Tas bija Ä«ss, es viņam teicu, mazāk nekā lappuse. ViņŔ teica, ka tas nav nepiecieÅ”ams. ViņŔ jautāja, kāpēc es gribēju izmēģināt dabisku dzimÅ”anu. Å Ä·iet, ka viņŔ nespēja uzņemt manu atbildi un vienkārÅ”i atbildēja: ā€žMēs redzēsim, kas notiks.ā€

Es raudāju un kliedza un izsmelta. Es neuzskatu, kad viņŔ man teica, un viņŔ nolēma man pieŔķirt epiziotomiju (Ä·irurÄ£isku griezumu), nepieprasot manu atļauju, un pēc tam izmantoju vakuuma sÅ«kÅ”anu, lai dedzinātu manu pusdegu dēlu pasaulē.

Man bija jāzina, ka mans ārsts turpinās ignorēt savu dzimÅ”anas plānu. Ja es nebÅ«tu tik tālu, es varētu bÅ«t spērusi laiku, lai atrastu jaunu ārstu, kura acis nebÅ«tu glazētas, kad es runāju par to, ko es domāju par savu dzimÅ”anu. Es biju pārāk bailÄ«gs, lai atkārtotu, cik svarÄ«gi tas bija man. Es ticēju, ka viņam ir vislielākās intereses, un sapratu, ka es galu galā pieņemÅ”u to, kas notika piegādes telpā, kad atnāca laiks.

Es biju tik slikti.

Kā pirmais taimeris es nebiju pārliecināts par to, kā strādāt. Man bija Braxton Hicks kontrakcijas nedēļām, kas bija lÄ«dz manam termiņam. Četras nedēļas pirms manas dienas es devos satraukumu par Å”o ā€žiesildÄ«Å”anāsā€ kontrakciju intensitāti un biežumu. Māsas likās pārsteigtas par intensitāti, kad viņi mani pieslēdza pie monitora, bet kopÅ” man bija tikai 2 centimetri, viņi mani sÅ«ta mājās.

Kad es atgriezos 38 grÅ«tniecÄ«bas nedēļā, man joprojām bija Braxton Hicks kontrakcijas. Man nebija reāla darba. Bet kāds nolēma mani jebkurā gadÄ«jumā atzÄ«t, jo es biju paplaÅ”ināts lÄ«dz četriem centimetriem. Tas bija vēlu, un mans ārsts nebija tur, tāpēc es biju no slimnÄ«cas personāla žēlastÄ«bas lÄ«dz rÄ«tam. Viņi acÄ«mredzot nerÅ«pējās par manu dzimÅ”anas plānu un nolēma lauzt manu Å«deni. Viņi man deva iespēju tagad vai vēlāk, un es izvēlējos vēlāk, bet, kad tas atnāca uz leju, man nebija citas izvēles.

Es biju satriekts un nespēju apstrādāt to, kas noticis, bet es jutu, ka kaut kas man ir nozagts.

Man bija tricked ņemot Demerol, teica, ka tas bija ne vairāk kā "Tylenol manā IV", nevis spēcÄ«gs opiāts. Mans dzimÅ”anas plāns jau bija sadalÄ«jies. Es biju atbrÄ«vots, kad beidzot ieraudzÄ«ju savu ārstu, kas ieradās manā istabā, gandrÄ«z 15 stundas pēc pirmās uzņemÅ”anas. Tā vietā, lai mani atgrieztu uz ceļa, viņŔ lika Pitocinam palielināt savu kontrakciju intensitāti. Nedabisks sāpes bija tik intensÄ«vas, ka man vajadzēja epidurālu, kas lika man vemt un izdzÄ«t, jo mans sirdsdarbÄ«bas ātrums, un bērns, krita. Kad es pamodos savam vÄ«ram un mātei raudāt un istabu, kas bija pilna ar jauniem ārstiem, neviens nespēja man pateikt, kas noticis vai ko viņi darÄ«ja ar mani. Viņi runāja par mani, ap mani, bet mana balss nebija sarunas daļa. Es jutos dehumanizēts un nobijies. Es gribēju, lai tas bÅ«tu beidzies.

Tad es strādāju tik ilgi, ka epidurālā valkāja. Es raudāju un kliedza un izsmelta. Es neuzskatu, kad viņŔ man teica, un viņŔ nolēma man pieŔķirt epiziotomiju (Ä·irurÄ£isku griezumu), nepieprasot manu atļauju, un pēc tam izmantoju vakuuma sÅ«kÅ”anu, lai dedzinātu manu pusdegu dēlu pasaulē.

Mans ārsts bija ārpus istabas, tik daudz kā ā€œlabs darbsā€ pēc tam, kad biju izturējis 23 Å”ausminoÅ”as darba stundas. Es biju satriekts un nespēju apstrādāt to, kas noticis, bet es jutu, ka kaut kas man ir nozagts. Manai dzimÅ”anai nebija jābÅ«t Ŕādā veidā. Kāds, ikviens, kurÅ” labāk zināja, nekā man bija vajadzējis aizstāvēt mani. Manu dzimÅ”anas plānu nevajadzētu ignorēt.

Es nesaku, ka viss, kas vajadzÄ«gs, lai dotos tieÅ”i atbilstoÅ”i manam plānam, bet es pelnÄ«ju iespēju izdarÄ«t lietas manā veidā, nevis aizvainot no viltus sākuma lÄ«dz izsmeltai apdarei.

Man vajadzēja, lai mans ārsts bÅ«tu manis. Man vajadzēja kādu, kurÅ” man deva kādu grÅ«ts mÄ«lestÄ«bu, saku, ka man nebija smaga darba, un man sÅ«tÄ«t mājās. Manam ārstam man bija jāparādās. Manām medmāsām bija jāzina labāk. Manas progresÄ“Å”anas trÅ«kums un fakts, ka manas kontrakcijas laikā man nebija sāpÄ«gu sāpju, bÅ«tu bijis pietiekami, lai viņi atzÄ«tu kļūdu, pieņemot mani, un ļaujiet man turpināt agrÄ«no darbu ārpus slimnÄ«cas, kas, iespējams, bija ilgs laiks. vai nedēļām. Es to pelnÄ«ju.

Es varētu bÅ«t bijusi iespēja, ka man vajadzēja dabisko darbu. Pēc iejaukÅ”anās nebija vajadzÄ«gas iejaukÅ”anās, kas beidzās ar bērnu, kas piedzima pārāk ātri. Es nesaku, ka viss, kas vajadzÄ«gs, lai dotos tieÅ”i atbilstoÅ”i manam plānam, bet es pelnÄ«ju iespēju izdarÄ«t lietas manā veidā, nevis aizvainot no viltus sākuma lÄ«dz izsmeltai apdarei.

Mans dēla piedzimÅ”ana varēja bÅ«t un tai bija jābÅ«t citādai, bet mana ārsta cieņa pret manu Ä·ermeni un mana pieredze mani aplaupÄ«ja. Pēc tam, kad viņŔ tika iztukÅ”ots, viņŔ tika steidzināts uz intensÄ«vu aprÅ«pi, jo viņa aknas vēl nebija pilnÄ«bā darbojuŔās. Par laimi, mēs abi izdzÄ«vojām.

Manas briesmÄ«gās pieredzes dēļ man vairs nebija uzticÄ«bas savam Ä·ermenim un manai intuÄ«cijai. Es visu uzminēju. Es jutos, ka tā bija mana vaina, jo nezināju, ka es neesmu Ä«stajā darbaspēkā. Tā bija mana vaina, ka neesmu zinājis par zālēm, ko es negribēju. Mana vaina par to, ka es nepiepildÄ«ju manu prasÄ«bu. Bija vajadzÄ«gs laiks un vēl divi bērni, lai saprastu, ka mana vaina ir pilnÄ«gi nepareiza. PatiesÄ«ba ir tāda, ka es varētu darÄ«t labāk, bet manas traumatiskas dzimÅ”anas vaina nav man. Tas nav nepareizi, ka es nevaru pareizi, jo es darÄ«ju visu, ko es zināju. Diemžēl mans ārsts to nedarÄ«ja.

IepriekŔējais Raksts Nākamais Raksts

Ieteikumi Māmiņāmā€¼